Ienākot zālē, kad priekštelpā dzirdams, ka koncerts jau sācies, atceros bundzinieka Jāņa Burmeistera stāstus par saviem mīļākajiem citu grupu koncertiem, pēc kuriem viņš no to skaņas jaudas juties kā piekauts. Gaidot šo, kāds, kurš pats reiz spēlējis rokgrupās, bet pēdējos gados pievērsies fotogrāfijai un dzīvo ārzemēs, Facebook komentārā rakstīja: "Nu, lai Jūs (apmeklētājus) Tesa kārtīgi noteš!" Izlasīšanas brīdī man vēl īsti nepielēca, ka tieši par to viņš arī runā. Skaņa kādreizējās Latvijas Televīzijas ēkas studijas milzīgajā telpā, no kuras tika uzrunāti skatītāji pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, ir tāda, ka ausu aizbāžņu lietotājs noteikti steigšus izvilktu no slēptuves savējos un iespraustu tiem paredzētajos caurumos.
Neatceros arī Tesas dalībniekus stāstām par sava nosaukuma izcelsmi un vienmēr domāju, ka gan jau tas pēc Tomasa Hārdija 1891. gada romāna Tesa no d’Erbervilu cilts vai vismaz no uzraksta uz līmlentes, kādu koncertos varētu izmantot, lai pieķertu pie grīdas vadus un tie nemaisītos pa kājām. Varētu taču teikt, ka labā pirtiņā, piemēram, laukos pie izdevniecības Lauska vadītāju ģimenes, saimnieki katru viesi ar zaru slotām kārtīgi noteš.
Solis nekurienē
Līdzīgi bija ar citu izcilu – jaunāku, bet nu jau vairs neeksistējošu – latviešu grupu, kuras nosaukums Elssa arī uzreiz neasociējās ar latviešu valodu, jo sākotnēji pat tika rakstīts ar mūsu alfabētā nesastopamu burtu, kas apvieno sevī "a" un "e", bet izrādījās, ka tas darīts, lai uzsvērtu platā "e" lietošanu, un domāts latviešu vārds "elsa", kas atskan, kad kāds izpumpējies elš jeb elso. Tur jau seno latviešu vārdu lietošanu varētu sasaistīt ar to, ka bundzinieks Aleksandrs Barons ir arī vārda meistars, bet Tesa savā mūzikā nekad nav asociējusies ar kādu no sarunvalodām.
Albumu noformējumos izmantota angļu valoda – Tesa daudz vairāk koncertējusi ārpus Latvijas nekā mājās, un jādomā, ka arī mūziķu vinila plašu tirāžu lielākā daļa ir nevis šeit, bet citu zemju klausītāju kolekcijās. Albumam Heartbeats from the Sky (2008), ko esmu iekļāvis arī savā visu laiku labāko latviešu mūzikas albumu simtniekā Zibens pa dibenu, pērn iznāca pat atkārtots izdevums ar citu – kā ierasti – bundzinieka, ikdienas darbā par tetovēšanas mākslinieku strādājošā Jāņa dizainētu – vāku.
Šopavasar, klausoties jauno Tesas albumu Control un iepriekš no tā neko jaunu un nedzirdētu negaidot, rakstīju īsrecenziju žurnālam Mūzikas Saule – nācās secināt, ka tas ir trāpījis tieši tur, kur vietu solim uz priekšu, ko reiz apdziedāja arī Viktors Cojs, vairs neatrast.
Vai visām maņām
Tāda sajūta, ka šajā jaunā albuma ieskandināšanas koncertā grupas dalībniekiem ir izdevies panākt to skaņas jaudu, pēc kādas viņi visu laiku ir tiekušies. Protams, Tesa ir elastīga un spēlējusi arī izcilus koncertus tādās neskaitāmas reizes mazākās vietās kā Kroga Aptieka pagrabs, bet plašums ir plašums. Ar fotoaparātu kā drošu ieroci, kas ļauj piekļūt tuvāk skatuvei, nonāku pašā priekšā, un skaņu jau esmu pieradinājis, kaut te tā ir pavisam cita, jo neesmu vairs puteklis lielo skandu un to satricinātā gaisa ceļā, bet pie skaņas pirmavotiem – kombjiem jeb ģitāras pastiprinātājiem, un arī Jāņa Burmeistera sitieni pa bungām sasniedz manas ausis tiešā trāpījumā, nevis caur vadiem.
Projekciju ekrāns skatuves aizmugurē koncertu padara arī par vizuāli baudāmu priekšnesumu, patiešām kontrolējot vai visas klātesošo maņu orgānu darbības un liekot vismaz šajā mirklī citēt vēl kāda – grupas Anna Kijevā mūziķa – teikto, ka Tesa ir labākais, kas noticis latviešu mūzikā. Tuvplānā vērojot Kārļa Tones un Dāvja Burmeistera darbības, ir redzama simtprocentīga atdošanās savam šajā mirklī darāmajam, bet diriģents neapšaubāmi ir iepriekšējā naktī pirms koncerta par tēvu kļuvušais Jānis Burmeisters skatuves centrā, un šis fakts arī nevar neietekmēt koncerta jaudu. Viņa labā un kreisā roka ir abu ģitāristu ēnas, kas projicējas kā dubultnieki uz lielā ekrāna, pirmām kārtām tomēr ar ausīm uztveramajās izpausmēs radot iespaidu, ka spēlē nevis trio, bet vesels orķestris, kam pat, šķiet, pievienojas koris, kas vēlreiz apstiprina Tesas mūzikas halucinogēno iedarbību, ko ir izdevies uzburt arī jaunā albuma ierakstā.
Gandrīz kā reivs
Control ir izdots visos iespējamajos formātos, kāds nu kuram vairāk patīk vai atbilstošāks klausītāja rocībai. Izvēlies plati, kompaktdisku, ekskluzīva dizaina kaseti vai – kas pie mūsdienu cilvēku mūzikas klausīšanās ieradumiem nav mazsvarīgi – uzliec labas austiņas un izbaudi albumu Spotify par velti, jo arī vienīgā maksa par koncertu bija laicīga pieteikšanās internetā un speciāli dizainētas Control aproces fiziska izņemšana, lai ievērotu pašlaik aktuālos pulcēšanās ierobežojumus.
Patiesībā Tesa jau ir sasniegusi tādu kulta parādības statusu kā savulaik reivi (ar tiem sasaucas arī Jāņa Burmeistera ritmiski apdullinošie, bet dzīvie sitieni pa bungām, publikā redzot ne vien sastingušos tumšos stāvus, bet arī krāšņi priecīgus dejotājus), kuros vajadzēja būt katram par savu radošo garu pārliecinātam indivīdam, un gribētāju būtu vēl vairāk, nekā vecā televīzijas ēkas studija spēj uzņemt. Šis bija no atmiņas neizdzēšams piedzīvojums, ko neviens no klātesošajiem neieliktu tikai smagās rokmūzikas koncerta rāmjos. Patiešām notesa, kā nākas. Tā, ka ilgam laikam vēl pietiks.