Pagājušajā piektdienā, 20. oktobrī, tika aizvērta svarīga lapaspuse opermākslas vēsturē – savu karjeru noslēdza leģendārā vācu dziedātāja Valtraude Meiere. Sešdesmit septiņu gadu vecumā viņa atvadījās no skatuves ar Klitaimnestras lomu Riharda Štrausa traģēdijā Elektra, kas izskanēja Berlīnes Valsts operā Unter den Linden. Tas bija neaizmirstams vakars skatuves abās pusēs, ovācijas šķita nebeidzamas – Valtraude Meiere tās ir pelnījusi par visu, ko ir sasniegusi savas radošās dzīves četrdesmit septiņos gados. Viņa ir nopietna māksliniece, kura nekad nav ļāvusies sentimentam un savā īsajā pateicības uzrunā Berlīnes publikai bija lakoniska: "Mūzikā esmu pateikusi visu, ko vēlējos. Paldies, ka visu laiku esat bijuši man līdzās! Mūzikā man vairs nav ko teikt, tāpēc – tschüss! Visu labu!"
Klausītāji vēl ilgi nelaida Valtraudi Meieri prom, un pēc mirkļa viņa piebilda: "Vēlos pateikties Danielam Barenboimam. Šovakar dziedot, visu laiku domāju par viņu. Viņš mūžīgi būs manā sirdī."
Nejaušību nav
Sākotnēji bija paredzēts, ka Elektras izrāžu sēriju Berlīnes Valsts operā oktobrī diriģēs maestro Barenboims, taču veselības problēmu dēļ viņš to atcēla jau pirms laba laika. Šoreiz Elektra skanēja diriģenta Markusa Pošnera vadībā. Daniels Barenboims ir bijis viens no pastāvīgākajiem mecosoprāna Valtraudes Meieres līdzgaitniekiem. Arī Elektra kā dziedātājas atvadu sveiciens nav nejauša izvēle. Nejaušību viņas karjerā nav bijis.
"Es ilgi un rūpīgi plānoju, kad un kā notiks mana atvadīšanās no skatuves. Šogad tiek pieminēta režisora Patrisa Šero (1944–2013) desmitā nāves gadadiena. Viņš ir vissvarīgākais režisors manā karjerā. Šajā gadadienā mēs godinām Patrisu Šero ar viņa iestudētās Elektras atjaunojumu, un es atvados no skatuves ar Klitaimnestras lomu," skaidro Valtraude Meiere. 2015. gada vasarā Bavārijas Valsts operā Minhenē viņa nodziedāja savu pēdējo Izoldi Riharda Vāgnera operā Tristans un Izolde, savukārt 2016. gada pavasarī Berlīnes Valsts operā Daniela Barenboima vadībā – savu pēdējo Kundri Vāgnera Parsifālā. Šogad februārī Valtraude Meiere izpildīja savu pēdējo Vāgnera operlomu – Valtrauti Dievu mijkrēslī Drēzdenes Zempera operā diriģenta Kristiāna Tīlemaņa vadībā (Valtrautes partiju viņa ir dziedājusi visilgāk – kopš 1978. gada). Martā Tokijā Valtraude Meiere sniedza savu pēdējo kamermūzikas koncertu. "Man bija svarīgi noslēgt dažādus savas karjeras posmus apzināti un vienmēr laikā, kad jutu, ka vēl dziedu cienījami," viņa uzsver.
Visa dzīve vienā skatā
Elektra ir izcilā kino, teātra un operas režisora Patrisa Šero pēdējais darbs. Elektras pirmizrāde notika Ēksanprovansas festivālā 2013. gada vasarā dažus mēnešus pirms viņa nāves. Šis iestudējums vēlāk ir ticis spēlēts Milānā, Berlīnē, Helsinkos, Barselonā un Ņujorkā – titullomu dziedājusi Evelīna Herliciusa, Nīna Stemme un Rikarda Merbeta, bet Klitaimnestru visās pilsētās atveidojusi Valtraude Meiere. Šī ir viena no retajām mūsdienu izrādēm, kas ir kļuvusi par klasiku, – Patrisa Šero iestudējums ir šedevrs un Elektras lasījuma etalons. To kārtējo reizi pierādīja oktobrī tapušais atjaunojums Berlīnē: līdzās Valtraudei Meierei tajā piedalījās vācu soprāns Rikarda Merbeta (Elektra), lietuviešu soprāns Vida Miknevičūte (Hrīsotemīda), vācu tenors Stefans Rīgamers (Aigists) un igauņu baritons Lauri Vazars (Orests). Šī ir iekšējas spriedzes piepildīta drāma, kurā viss izriet no varoņu attiecībām. Operas vidū ir apjomīga aina ar Klitaimnestru – tas ir paraugs, kādam ir jābūt emocionāli nospriegotam mūzikas teātra darbam. Tā bija vairāk nekā bauda, ko sagādāja Valtraudes Meieres sniegums, – tā bija viņas varones traģiskā, traumatiskā dzīve, kas atklājās šajā skatā.
Māksliniece ir pārliecināta, ka viens no galvenajiem uzdevumiem uz skatuves ir ieklausīties tajā, ko dzied partneri, – ir jāzina ne tikai sava varoņa, bet arī pārējo personāžu teksts, tikai tādā gadījumā var panākt absolūtu ticamību un jūtu intensitāti. Katrs Valtraudes Meieres Klitaimnestras vārds, katrs žests ir atbilde un reakcija uz citu personāžu pausto, kā arī uz pašas varones līdz šim piedzīvoto. Valtraudes Meieres meistarība izpaužas viņas unikālajā spējā pasniegt tekstu un mūziku tā, ka ir saprotams katrs vārds un tā nozīme. Savā karjerā viņa ir atveidojusi psiholoģiski sarežģītus tēlus, pārliecinoši parādot viņu vēsturi, biogrāfiju un likteni.
Ikvienā lomā Valtraude Meiere ir ievērojusi katras konkrētās operas, tās radīšanas apstākļu un pirmavotu kontekstu, papildinot to ar savu pieredzi un ņemot vērā režisoru idejas. Valtraude Meiere uzskata: "Dziedātājam ir pilnībā jāizprot sava tēla stāsts. Atveidojot Klitaimnestru, es ar viņu identificējos. Vienmēr esmu identificējusies ar visām varonēm, kuras esmu spēlējusi. Tas ir iemiesojums, nevis interpretācija – es iegremdējos sava personāža tekstā un domāšanas veidā, es jūtu šo tēlu savā ķermenī, un man tas ir jāpieņem kā sava patiesība. Man tas allaž ir bijis vienīgais veids, kā spēlēt savas varones. Nekādas ironijas – man ir jātic savai varonei, man ir jākļūst par šo varoni. Es nedrīkstu spēlēt komentāru vai viedokli par personāžu." No darba ar režisoru Klausu Mihaelu Grīberu viņa ir iegaumējusi: "Katrs savas lomas vārds ir jāuztver nopietni, jo šajā mirklī tie ir mani vārdi. Es nedrīkstu distancēties no savas varones, nedrīkstu skatīties uz viņu no malas – tagad es esmu šī varone."
Patiesības mirklis
Valtraude Meiere debitēja uz skatuves 1976. gadā savā dzimtajā Bavārijas pilsētā Vircburgā Lolas lomā Pjetro Maskanji operā Zemnieka gods. Operas vēsturē viņa paliks kā ikoniska Vāgnera lomu interprete – Ortrūde (Loengrīns), Venera (Tanheizers), Zīglinde (Valkīra), Valtraute (Dievu mijkrēslis), Izolde (Tristans un Izolde) un Kundri (Parsifāls). No 1983. gada līdz 2018. gadam Valtraude Meiere ir dziedājusi Baireitas festivālā. Viņa spoži pārtapa par Leonoru Ludviga van Bēthovena Fidelio un Mariju Albāna Berga Vocekā. Mākslinieces repertuārā ir bijusi arī franču un itāļu opera. Viņa allaž ir apgalvojusi, ka dzied tikai tajās valodās, kurās brīvi runā. Vēl pirms pievēršanās dziedāšanai Valtraude Meiere studēja angļu valodu un romāņu valodas, viņa plānoja kļūt par angļu un franču valodas skolotāju.
Par iespaidīgāko brīdi savā karjerā Valtraude Meiere uzskata Tristana un Izoldes pirmizrādi Milānas Teatro alla Scala sezonas atklāšanā 2007. gadā 7. decembrī. "Izrādi iestudēja Patriss Šero, diriģēja Daniels Barenboims. Tas bija tāds vakars, kura noslēgumā man bija sajūta, ka tieši šādu mirkļu dēļ esmu kļuvusi par dziedātāju. Viss bija tieši tā, kā vajag. Es spēju izprast savu varoni un iemiesoties tēlā kā nekad agrāk. Tas bija patiesības mirklis gan skatuviskajā, gan muzikālajā ziņā. Tas bija fantastiski."
Uz jautājumu, kādu Valtraude Meiere vēlas redzēt operas nākotni, dziedātāja atbild: "Vēlos, lai operā uzmanība tiktu pievērsta ne tik daudz vizuālajam, cik muzikālajam aspektam. Ļoti priecājos, ka Danielu Barenboimu Berlīnes Valsts operas muzikālā vadītāja amatā nomainīs Kristiāns Tīlemanis, jo viņa prioritāte ir mūzika. Vēlos, lai režisori pievērstu vairāk uzmanības emocijām. Citiem vārdiem sakot, gribas, lai uz skatuves nebūtu pārāk lielas burzmas un pārāk daudz visa kā, kas liktu skatītājam iesaukties: "Ak vai, tur tiešām daudz kas notiek!" Vēlos, lai cilvēki uz skatuves stāstītu stāstu, lai viņi paustu emocijas un lai šīs emocijas sasniegtu publiku. Man operā svarīgs ir tas, ko mākslinieki spēj izteikt, un tas, kas tiek nodots no cilvēka cilvēkam ar mūzikas palīdzību."