Viņas glezniecība tradicionāli saistīta ar tādām kvalitātēm kā personības neatkarība un glezniecisko vērtību izkopšana, ļaujot ikvienam pārbaudīt, cik tās joprojām jaudīgas šodienas kontekstā. Kā Skulmes darbu uztveri ietekmē, no vienas puses, glezniecības marginalizācija, no otras, — tās esošā vai potenciālā renesanse? Brīvais žests un krāsu enerģija kā mākslinieciskās suverenitātes zīmes, tautisko motīvu slēptais nacionālās pretestības arsenāls, rotaļas ar dižā spāņa Djego Velaskesa princešu tēliem (Marta spāņu tērpā, 1973 u.c.) prezentē daudzus Skulmes nozīmīgākos darbus un stila veidošanos, vienlaikus iepazīstinot ar jaunākajiem eksperimentiem. Apjomīgā izstāde, apgūstot plašās zāles kvadrātmetrus, ietver laiku no 60.gadu sākuma līdz mūsdienām, izvairoties no oficiālu tematisku nodevu atspoguļošanas — redzamo bez lielām pārdomām var dēvēt par vispārcilvēciski, nacionāli nozīmīgu un formāli izkoptu glezniecību. Ivara Heinrihsona un Helēnas Heinrihsones iekārtojums neiespīlē secīgas hronoloģijas rāmjos, bet konfrontē dažādus periodus, līdz ar to akcentējot Skulmes jaunrades vienojošos aspektus, kā arī meklējumu dažādību. Izskatās krāšņi un pārliecinoši, vienīgi darbu sasaistei ar nosaukumiem un paskaidrojumiem uz zāles balstiem laikam vajadzīgas zināmas iemaņas. Pastāvīgas ekspozīcijas trūkumā jānovērtē arī izglītojošais moments — izstādītas 80 gleznas eļļas un akrila tehnikā, akvareļi un kolāžas no muzeju un privātajām kolekcijām, ieskaitot arī līdz šim nekur neredzētus darbus.
Rokraksta tapšana
Agrīnie darbi manifestē robusto tautumeitu periodu, kurā reālisma izglītības pamats transformējies lakoniskākā izteiksmē, sasaucoties ar skarbā stila pamatpazīmēm — masīvu, spēkpilnu figurālismu, kas ne bez ideoloģisko uzraugu iebildumiem nomainīja kičīgi naturālistiskā smukuma priekšstatus (Triptihs Nīca, Tautisks motīvs, 1962; Koris (Tautisks motīvs), 1964, u.c.). Rīgas mākslinieku grupas stilistika, īpaši tēlnieces Martas Skulmes tēlu ietekme, ir uzskatāma. Pakāpeniski statisko monumentālismu transformē ekspresīvi dramatiskas notis, kas lieliski iekļaujas Ēzopa valodā pausta politiska protesta definīcijā (Tautasdziesma, bezsejas manekenam līdzīgā Figūra uz zemes, 1969; u.c.). Arī hrestomātiskais Ojāra Ābola portrets (1969) u.c. šī laika darbi pārstāv masīvo, melno ekspresīvo kontūru epizodi, kas, līdzīgi amerikāņa Franca Klaina gigantisko melno triepienu mudžekļiem, izstrāvo eksistenciālu spriedzi. Turpmāko virzību ierāmē vairāki tematiski bloki, kas daļēji turpinās līdz mūsdienām, piemēram, Kariatīdes — sievietes — balsti, variējot tautumeitu tēlos aizsākto spēcīgo sieviešu tēmu; arī spāņu un latviešu motīvu sastatījumi (Dialogi) un 80.gados aizsāktie Putnubiedēkļi. Pēckara Rietumu glezniecības tendenču, īpaši abstraktā ekspresionisma, iefiltrēšanu sev būtisko vēstījumu paušanā var skatīt plašā diapazonā — no brāzmainiem krāsu šķaidījumiem Džeksona Polloka garā (Spāņu dejotāja. Marta Alberinga, 1971) līdz ģeometrijas un spontānā žesta sintēzei, apvienojot fovisma spilgtumu un strukturālu racionalitāti Hansa Hofmana (Hofmann) vēlīno darbu stilistikā vai gandrīz monohromiem faktūras koncentrējumiem (Viena, 1968), kas atgādina franču Art informel pārstāvja Žana Fotrijē (Fautrier) pastozos uzslāņojumus. Tomēr Skulmes vēstījumu gandrīz vienmēr fokusē kāds figurāls vai citādi atpazīstams motīvs.
Primitīvisms un kolāžas
Savukārt jaunākie darbi šķiet attīstījušies divos pretējos virzienos. Vienu iezīmē naivisma un primitīvisma aprises, ietekmēšanās no meitas Martas bērnu dienu zīmējumiem (darbi no cikla Modelis, 1968—2007), ļaujoties rotaļīgam zīmēšanas priekam ar melnu kontūru un fonu atstājot brīvai spēlei ar amorfiem krāslaukumiem, kuros iznirst kāda bērnišķīga, staraina saulīte, bumbiņa vai gailītis. Priekšstats par bērnību un bērna uztveri kā zaudētā autentiskuma paradīzi jau vismaz gadsimtu ir kļuvis par modernisma sastāvdaļu, arī afrikāņu masku tēlainību u.c. aizguvumus no primitīvajām tautām traktējot kā ielūkošanos cilvēces bērnībā. Tuvāk mūsdienām jādomā par 40.—50.gados aktīvās dāņu, beļģu un holandiešu mākslinieku grupas CoBra spontānās fantāzijas apoloģiju un iedvesmošanos no bērnu zīmējumiem, dažkārt pat ļaujot bērniem piebiedroties kolektīvajā radīšanas procesā. Tomēr Skulme saglabā krietni vairāk reālisma un harmonizējoša optimisma, neaizejot kobristu bieži vien depresīvi biedējošo fantāziju džungļos.
Savukārt otru tendenci raksturo kolāžveidīgu attiecību modulējumi starp ģeometriski precīziem un brīvākiem laukumiem, reizēm radot ko līdzīgu aplikatīvam, vairāk vai mazāk abstrakcijai tuvinātam neofovismam (Kariatīde (Rucava), 2006; Kariatīde, 2007, u.c.). Toties reizēm glezna pārtop konceptuāli ietonētā vēstures palimpsestā — zīmējumu, fotogrāfiju, rokrakstu, naudaszīmju, karšu u.c. materiālu pārslāņojumos un pārgleznojumos kā vēstures griežu metaforās (Kariatīdes, 1998; u.c.). Izsmalcinātajos silto toņu salikumos nākas atcerēties Žorža Braka delikāto kubismu, bet tuvākā vērojumā neizpaliek konceptuāla stāsta elementi, reducējot formāla estētisma svaru. Skulme turpina meklēt, uztverot jaunradi kā jutīgu reakciju uz glezniecības materiālu iespējām un ārpasaules impulsiem.