Viss ir kārtībā!
Šīs ekspozīcijas dizaina autors ir tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Sarunā ar laikrakstu Diena viņš atklāj, ka ģipša kopiju daudzums un to eksponēšanai atvēlētās telpas izmērs ir uzvedinājis uz meža tēmu un licis no tās izrietošos tēlos domāt arī tālāk. Tā ir radusies ideja par stigu līdz Mikelandželo darba Mozus nolējumam. Tai ir bijusi ne tikai arhitektoniska, bet arī konceptuāla nozīme, jo tēlnieks šajā ekspozīcijā parāda ceļu no arhaikas un pagānisma uz kristietību un renesansi, kuras laikā tapušie darbi atsaucās uz antīko formveidi.
Gļebs Panteļejevs stāsta, ka, ieejot iekšā šajā skulptūru mežā, viņu pārņemot harmonijas un miera sajūta, it kā šie darbi teiktu: "Vecīt, viss ir kārtībā, dzīve nav nekāda vieglā pastaiga, bet viss ir kārtībā!" Pirmo reizi viņš pats ar šīs ģipšu kopiju kolekcijas darbiem (un lielo mākslu vispār) ir saskāries aptuveni septiņu gadu vecumā, kad apmeklējis bijušo Aizrobežu mākslas muzeju Rīgas pilī, un kopš tiem laikiem nevarot iedomāties neko jaudīgāku pēc iedarbības kā Mozu, kas no bērna skatupunkta ir šķitis trīs reizes lielāks nekā tagad un kas joprojām ir iespaidīgs, – raksturo Gļebs Panteļejevs.
Durvis uz mākslu
Šīs nolējumu kolekcijas pamats ir arhitekta un mākslas vēsturnieka, Rīgas pilsētas Mākslas muzeja pirmā direktora Vilhelma Neimaņa XX gadsimta sākuma skulptūru pasūtījumi šī muzeja Kolonnu zālei. LNMM mākslas muzeja Rīgas birža vadītāja Daiga Upeniece stāsta, ka šādu ģipša kopiju kolekciju mode ir aizsākusies XIX gadsimta vidū. Vienu no pirmajām ir izveidojis Viktorijas un Alberta muzejs Londonā pēc karalienes Viktorijas ierosinājuma, lai daiļamatnieki varētu mācīties no šiem oriģinālu nolējumiem. Jau pēc tam šāda veida kolekcijas ir parādījušās arī citviet Eiropā, tajā skaitā Latvijā.
XX gadsimta 50. gados šie Vilhelma Neimaņa skulptūru pasūtījumi ir pārcēlušies uz Rīgas pili, tikuši apvienoti ar Latvijas Universitātes Mākslas kabineta un Kurzemes Provinces muzeja kolekcijām un palikuši tur līdz pat 2010. gadam kā viena no toreizējā Ārzemju mākslas muzeja pastāvīgajām ekspozīcijām. Daiga Upeniece atminas, ka viens no veidiem, kā pārbaudīt, vai no jaunā muzeja speciālista iznāks lietaskoks vai ne, ir bijis viņam uzticēt vadīt pusotras stundas garas ekskursijas cauri šai kolekcijai, kas ir bijusi ļoti iecienīta skolu vidū.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 4. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!