"Kur lai atrod mieru?"– māksliniecei Elgai Grīnvaldei jautāja izstādes rīkotāji.
"Mūžīgajā un pastāvīgajā," – atbild gleznotāja. "Dabā, gadalaiku plūdumā. Pavasaris un rudens ir enerģiju, pārmaiņu, revolūciju laiks, bet pēc tam iestājas mūžīgais zaļais vai baltais."
Nosaukumu jaunajai personālizstādei izdevniecības Aminori telpā gleznotāja Elga Grīnvalde atradusi dzenbudisma koanu izlasē Ne vējš, ne karogs. Kādā no koaniem aprakstīts, kā Budas māceklis piedzīvo apskaidrības mirkli, sēžot zem ziedoša koka.
"Kādu dienu Subhuti pacilātā tukšuma noskaņojumā sēdēja zem koka. Ap viņu sāka birt ziedi. – Tu ļoti labi runāji par tukšumu, – dievības čukstēja. – Bet es taču neesmu runājis par tukšumu, – Subhuti iebilda. – Tu neesi runājis par tukšumu, mēs neesam dzirdējušas tukšumu, – atsaucās dievības. – Tas ir īsts tukšums. Un ziedi lija pār Subhuti kā lietus." (Ne vējš, ne karogs, Māra Vecvagara un Raimonda Kalniņa tulkojums, Avots, 1991)
Elgas Grīnvaldes glezniecību var raksturot kā abstraktu, tomēr viņas galvenais iedvesmas avots ir daba. Šogad māksliniece jau otro reizi pavasara atnākšanu vērojusi Slovēnijā, kur dzīvo viņas dēla ģimene. Šajā kalnainajā dabas ainavā, kas atrodas tuvu debesīm, krāsu pārmaiņas no ziemas uz pavasari ir ļoti smalkas un bagātīgas. Pastaigājoties kalnos, arī pašai izdevies pieredzēt to, kā no ābeles bez skaņas krīt ziedlapiņu lietus. "Tas bija neticami skaisti."
Elga Grīnvalde (1966) studējusi stikla mākslu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Divus gadus specializējusies glezniecībā LMA Uno Daņiļevska meistardarbnīcā. Strādājusi par mākslas pedagogu. Piedalījusies izstādēs kopš 1993. gada, tai skaitā daudzās grupu izstādēs, plenēros un simpozijos, kā arī radošajās rezidencēs Spānijā un Itālijā. Nozīmīgākās personālizstādes – Tukšuma spēks Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā (Daugavpils, 2020) un Vertikāles galerijā Museum LV (Rīga, 2021). Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 2003. gada.