Savos darbos Paulis Liepa reflektē par filozofiskiem un aktuāliem notikumiem plašā diapazonā - no pēdējā laika kara sadursmes punktiem līdz vienkāršiem sadzīves priekšmetiem un tēmām: iela, internets, ziņas, reklāma. No vienas smalkas zīmes līdz pat veselai zīmju kolekcijai, kas konceptuāli un saturiski ir patiesības meklējumi, cīņa par ietekmes sfērām, kontrole pār ģeogrāfiskām vienībām, zemes dzīlēm no to šķērsgriezumiem, cinisks, auksts aprēķins, un cilvēce kā bezgalīgi sarežģīts mehānisms, kur karš, diemžēl, ir neatņemama tās pastāvēšanas sastāvdaļa.
Jaunākie darbi no sērijas Izmaiņas ainavu elementos stāsta par "tektonisko plātņu kustību, kas pamazām, bet nenovēršami maina lietu kārtību ap mums, liek mainīties arī mums pašiem, gan samierinoties ar lietu dabisko ritumu, gan impulsīvi reaģējot uz ārējiem kairinātājiem. Matērijas sadalīšanās un pārdzimšana, elektrizētu viļņu svārstības gaisā vai satricinājumi kaut kur tepat blakus, kas atmodina pirmatnējos instinktus, saasinās maņas un pasaule drīz vien kļūst gandrīz melnbalta, saulrieti asinssarkani, bet vakara brīze atnes šaujampulvera smaku. Netveramais krēslas iestāšanās mirklis, kad ainavas elementi pārvēršas par siluetiem, detaļas pakāpeniski izzūd, naktsputni sāk medības, bet kaut kur pie horizonta tiek ieņemtas jaunas teritorijas un piešķirtas jaunas pakāpes."(Paulis Liepa)
Paulis Liepa savos jaunākajos darbos ir novērsies no grafikas, tā vietā radot jaunu autortehniku - uz saplākšņa pamatnes ar akrila krāsu veidotas virsmas faktūrā ieguļas tipogrāfijas krāsas slānis, izceļot smalkumus un akcentējot virsmas reljefu, tādējādi padarot tos par unikāliem, gleznām līdzvērtīgiem mākslas darbiem.
Paulis Liepa (1978) – šobrīd ir viens no zināmākajiem Latvijas grafiķiem ar spilgtu un atpazīstamu rokrakstu. Viņa darbu estētika veidojusies 20. gs. modernisma grafikas kultūras, dizaina, arhitektūras un inženiertehnisko zīmējumu iespaidā, īpaši atskatoties uz 60.–70. gadu vizuālo estētiku, ko mākslinieks izmanto kā savu izteiksmes valodu. Paulis Liepa beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1997–2003). Kopš 1996. gada sarīkojis 15 solo izstādes Latvijā, Igaunijā, Dānijā un Krievijā un piedalījies vairāk nekā 60 grupu izstādēs un starptautiskos projektos Latvijā un ārpus tās. Pauļa Liepas darbi atrodas vairākās publiskās kolekcijās – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (Rīga, Latvija), Deutsche Telekom mākslas kolekcija (Berlīne, Vācija), KAI10|Arthena Fonds (Diseldorfa, Vācija), Simmons Contemporary mākslas kolekcija (Londona, Lielbritānija), Kaļiņingradas Valsts mākslas galerijā (Kaļiņingrada, Krievija).
"Vai pastāv kāda mācība, ka nedrīkst skatīties citu cilvēku logos? Tomēr vienmēr ātri cenšos novērsties, ja skatiens nejauši ieklīst kāda logos. Nekur nerakstītais piecu sekunžu likums. Vienlaicīgi tik intriģējoši, kā pētīt cilvēkus sabiedriskajā transportā, slēpjoties aiz saulesbrillēm. Atceros, ka reiz kādi cilvēki bija uzrakstījuši sūdzību, ka viņu kaimiņi savā dzīvoklī pastaigājas kaili. Tad, kur ir tā problēma - cilvēkā, kurš nespēj neskatīties, vai tiem, kuriem vienalga, ka viņus var ieraudzīt? Manuprāt, cilvēkam, skatoties logos, jābūt gatavam, ka tur redzētais var šokēt un būt, kas pilnīgi negaidāms. Līdzīgi ir ar mākslu. Izolene ir simbolisks skatījums par būšanu ‘ārpus’. Darbi tapuši laikā, kad ballītes bija pieklusušas un satikšanās ierobežotas, iztēlojoties, ko varētu darīt citi cilvēki savos mājokļos. Skatītājs/autors atrodas ārpusē.. loga virsmā atrodama tikai atblāzma atspīdumā. Logs ir ietvars tam, kas notiek iekšpusē, kā starpstadija starp iekšu un āru. Un, ja acis esot logs uz cilvēka dvēseli, tad logs varētu būt arī dvēseles ceļš uz acīm." (Laura Veļa, 2022)
Laura Veļa pēta identitātes un sociālās atmiņas jēdzienus, kurus izmanto par idejisko pamatu saviem mākslas darbiem, parādot mūsdienu trauksmi un veicot jaunu formu un tehniku izpēti. Māksliniece attīsta savu rokrakstu, apvienojot vecās skolas glezniecības un zīmēšanas tradīcijas ar jauniem materiāliem un medijiem. Galvenais radošais impulss nāk no sociālās vides un identitātes/laika pētījumiem un novērojumiem. Savos darbos viņa atsaucas uz padomju okupācijas traumu ietekmi uz mūsdienu cilvēka identitāti, kā arī uz kvantu fizikas mitoloģiju.
Laura Veļa (1983) ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu ar maģistra grādu un šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijas praktiskajā doktorantūrā. 2021. gadā saņēma Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu glezniecībā 2020, 2017. gadā ieguvusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju. Kopš 2014. gada piedalījusies 30 grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā un Vācijā, no kurām ievērojamākās ir Užutraķa mākslas festivāls 2021 (Užutrāķi, Lietuva), Točka (2020, Rīga, Latvija) un Emerging Lines (2019 Berlīne, Vācija); kā arī sarīkojusi 7 personālizstādes. Pēdējos gados Laura Veļa piedalījusies starptautiskos mākslas mesēs - Stroke Art Fair (2022 Minhene, Vācija), Discovery Art Fair (2021 Ķelne, Vācija) un Art Vilnius (2019, Viļņa, Lietuva).