lv informē kim? laikmetīgās mākslas centra pārstāve Katrīna Teivāne-Korpa.Rakstnieks Edmunds Frīdvalds miniatūrā par Slavenā Čilija Vilija dzimšanu raksta: „Nevarētu teikt, ka Čilijs Vilijs pasaulē nāca negaidīti. Varbūt to negaidīja pasaule, pat viņa vecāki nenojauta, toties šo brīdi gaidīja pats Čilijs Vilijs, kurš dega nepacietībā rotāt žurnālu vākus un apsveikumu kartiņas. Viņš jau tobrīd apzinājās, ka nav tāds kā visi citi.“Slavenais Čilijs Vilijs Normunda Brūvera daiļradē ienāca 2002.gada aprīlī, kad viņš mita mākslinieku komūnas ēkā Džērsisitijā, Amerikā. Tur viņš atrada kartona gabalu ar dzejoli par Čiliju Viliju, kurš „čilojot“ apkārt, aiznesa uz savu studiju un nākamajā dienā dīvainais un komiskais tēls bija piedzimis. „Ar šo dzirksteli es aizšķīlu uguni. Čilijs Vilijs kļuva par visas cilvēces atspulgu. Šī dīvainā rakstura iesaistīšana gleznās ļāva man patiesi rādīt dzīvi, tās nozīmi un mūsu vajadzības,“ par savu darbu varoni stāsta mākslinieks. Pēc aizceļošanas uz Ameriku un līdz ar Slaveno Čiliju Viliju, N.Brūvera gleznās ir mainījusies gan struktūra, gan kompozīcija un mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, kādus tos atminamies autora 90.gadu nogales darbos, saglabājot vien glezniecisko meistarību un darbiem raksturīgo lielo izmēru. Īpaši izstādei Rīgā gan ir radīta arī virkne mazāka izmēra gleznu.Amerikas kultūrā Čilijs Vilijs ir plaši pazīstams tēls, animācijas filmu varonis - Aļaskā dzīvojošs naivs un labsirdīgs pingvīns, ko 1953.gadā Valtera Lanca studijai radījis mākslinieks Pols Smits (1906-1980). Periodā līdz 70.gadu sākumam šis personāžs itin bieži izpelnījies arī valsts populārākā animācijas varoņa titulu. Turklāt viens no animācijas tēla rašanās prototipiem un iedvesmas avotiem ir amerikāņu kinoaktieris Čils Vils (1902-1978).N.Brūvera gleznās Čilijs Vilijs piedzīvo transformāciju un kļūst par noteiktu 20. un 21.gadsimta mijas arhetipu iemiesotāju. Viņš nodarbojas ar visu, ko ikkatrs normāls cilvēks - ēd, dzer, mīl, reizēm satiekas ar slaveniem ļaudīm, kopumā uzrādot savu, mums paralēli eksistējošu, pasauli. Tā lieliski ilustrē mūsu laikmeta sadrumstaloto uztveri, kur mūsu acu skatiens šaudās te pa labi, te pa kreisi, cenšoties izsekot it visam, kas mūs kairina.
N.Brūvera darbos atrodam daudz paralēļu ar reālo dzīvi. To vidū izsekojami gan autora dzīves personiski notikumi, gan sociālpolitiskas aktualitātes, gan atsauces uz citu mākslinieku daiļradi un kultūras notikumiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem tam ir glezna Pāvests Slavenais Čilijs Vilijs Inocentijs XIII (2004), kas rosina atcerēties gan Velaskesa, Ticiāna un Rafaēla gleznotos pāvestu portretus, gan vienu no slavenākajiem 20.gadsimta meistardarbiem - Frensisa Bēkona Studija pēc Velaskesa Pāvesta Inocentija X portreta (1953).
N.Brūvera darbos ir visai daudz nežēlības, ko tikai virspusēji mīkstina krāsu spožums un galvenā varoņa komiskais tēls. Tie ir kā krāsainas bērnu multfilmas, kurās patiesībā notiek neiedomājami nežēlīgas lietas. Tas nepārprotami vedina atsaukties uz franču 20.gadsimta sākuma dzejnieka, dramaturga un režisora Antonēna Arto (1896-1948) „nežēlības teātri“, kas, viņaprāt, nepieciešams, lai atmodinātu skatītājus un nojauktu robežu starp „cilvēku sev“ un „cilvēku citiem“.
N.Brūvera izmantoto režisora pieeju stāstu veidošanā papildina darbu uzbūvē izmantotie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi un paņēmieni. Kaislību gleznas sižetā bieži pavada iekšējs spriegums, kurā dažādu veidu materiāli iestarpinājumi kalpo darba virsmas uzirdināšanai, rada papildus telpisku dimensiju un dažkārt piedāvā vēl citu - pašvērtīgu informāciju. Lūkojoties uz vietām īpaši sarežģīto darbu tehnisko risinājumu, būtiski pārsteidzoša ir skatītājam piedāvātā vieglumu sajūta. Šeit blakus sadzīvo atšķirīgas izteiksmes formas - no reālisma līdz „art brut“ stilistikai. Daudzslāņainākie darbi ir pildīti ar uzskricelētiem tekstiem, aplikāciju skrambām un karikatūrai līdzīgiem zīmējumiem, kas kopā ar spontanitāti veido kompleksu kārtojumu. Tas lielā mērā nosaka arī N.Brūvera darbu atvērtību interpretācijām, kas, papildus „meta-naratīvam“ (stāstu stāstam), atņem jebkādu bijušo notikumu saistību ar darbiem. Tieši tāpēc, lai skatītāju pilnībā novestu no ceļa un dotu tam iespēju pašam veidot savu versiju par Slavenā Čilija Vilija dzīvi, izstādes kuratore Ieva Kulakova, papildus 41 Rīgā eksponētajam darbam, radīt savus stāstus pieaicinājusi rakstnieku Edmundu Frīdvaldu.
N.Brūvera izstādei ir izdots katalogs, kas publicēts 50 eksemplāru tirāžā un plašāk būs pieejams elektroniskā versijā. Iespieduma noformējumu ir veidojis mākslinieks Ernests Kļaviņš, un tajā ir iekļauti Antonēna Arto, Normunda Brūvera, Edmunda Frīdvalda un Ievas Kulakovas teksti.
Normunds Brūveris ir dzimis 1971.gadā Aizputē. Viņš ir beidzis Liepājas Lietišķās Mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas Akadēmijas Glezniecības nodaļu - Kaspara Zariņa un Alekseja Naumova Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu. 2000.gada beigās Brūveris parcēlās uz dzīvi ASV, šobrīd dzīvo Džērsisitijā, Ņūdžersijā. 2002.gada pavasarī viņš nejauši rada savu glezniecības tēlu Slaveno Čiliju Viliju, kuru kopš tā laika iekļauj dažāda formāta gleznās, raisot gan smieklus, gan asaras. N.Brūveris galvenokārt strādā eļļas un akrila tehnikās uz audekla, finiera, dēļu virsmām un papīra. Darbi ir tikuši darināti arī akmenī, smiltīs un uz māju sienām.
Izstādi atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, Antalis AS, žurnāls Studija, Radio Naba, Valmiermuižas alus, restorāns Kitchen, Edmunds Frīdvalds, Egija Inzule, Astra Skrabāne, Džiliāna Krosona un Ilze Kalniņa.
kim? laikmetīgās mākslas centrs atrodas Maskavas ielā 12/1.