Andresa Toltsa darbnīca atrodas vietā, kur Tallinas vecpilsēta, pilna skaļiem tūristiem, galvenokārt no Krievijas, robežojas ar pārējo, daudz mierīgāko pilsētas daļu, – pie Brīvības laukuma. Nams, kura apakšstāvā atrodas Tallinas pilsētas izstāžu zāle, atgādina mūsu pašu Mākslinieku savienības ēku: augšējos stāvos vēl palikušas mākslinieku darbnīcas. Rajonā, kurā īres cenas kapitālisma apstākļos droši vien ir astronomiskas, saglabājusies daļiņa iepriekšējo laiku kārtības, kurā māksliniekam strādājot ir ne mazākas tiesības noraudzīties vecpilsētas torņu ainavā nekā baņķierim vai pieczvaigžņu viesnīcas iemītniekam.
Darbnīca ir neliela, tajā ir daudz gleznu un istabas augu. Taisnību sakot, tajā nav daudz vietas, kur apgrozīties, un kārtējo reizi ienāk prātā, cik daudz mītu radīts par radošu personu dzīvi un darbu. Arī paši mākslinieki vienmēr ir pratuši fotografēties tā, ka darbnīcu ainās ir mazliet bohēmas un mūžīgo svētku noskaņas, kaut gan ikdiena ir askētiska un vienmuļa. Diemžēl paša Andresa kopš pavasara vairs nav – viņš esot aizgājis negaidīti, sakrītot vairākām veselības problēmām, stāsta mākslinieka atraitne Mare Vinta. Viņa ir ne tikai fifīga sieviete, bet arī māksliniece un, kā atgādina uzvārds, bijusi mūza diviem izciliem igauņu vīriešiem. Tagad viņai ir daudz darba, kārtojot ar Andresa Toltsa atstāto mantojumu saistītās lietas. Pats viņš ne sevišķi mīlējis krāmēties ap padarīto, vienmēr domas aizņēmuši topošie un vēl tikai iecerētie darbi.
Avangardiskā zupa
Andress Toltss (1949) tiek saukts par vienu no ietekmīgākajiem igauņu māksliniekiem. "Bez šaubām, viņš bija lielākais novators mūsu glezniecības tuvākajā pagātnē," apgalvo igauņu gleznotājs Tīts Pēsuke. "Andresa Toltsa augšanas gadi sakrita ar aizraujošu un svarīgu laiku igauņu mākslas vēsturē – 60. gadu otro pusi," raksta mākslas zinātniece un kritiķe Anu Līvaka. Kas tad īsti toreiz notika tik izšķirīgs?
Lai gan politiskā vēsture mums ar igauņiem ir līdzīga – Hruščova atkušņa sniegtās iespējas palaist mākslinieku jaunradi brīvākā lidojumā, tāpat drīzā skrūvju pievilkšana attiecībā uz abstraktās mākslas straujo attīstību 60. gadu pirmajā pusē –, tālāk sekojošais ir atšķirīgs: vismaz igauņu mākslas vēsturnieki iezīmē jaunas – popārta – tendences dzimšanu. Latviešu mākslā tā ir diezgan grūti identificējama – nāk prātā vien Henrihs Vorkals un Atis Ieviņš, un pa kādai epizodei mākslinieciskajā sadzīvē. Sešdesmito gadu beigas ir laiks, kad Latvijas Mākslas akadēmijā briest divi spēcīgi strāvojumi – jaunais, "sezaniskais" reālisms, kas izpaudās Maijas Tabakas, Imanta Lancmaņa un Bruno Vasiļevska centienos, un dizaina, lietišķo disciplīnu uzplaukums, no kura izveidojās vēlākā kinētiskā māksla. Tikmēr igauņu mākslinieku grupas ANK ’64 un Visarid, kā raksta Anu Līvaka, "sajuta popa garšu". Tomēr par igauņu popārta varoņiem uzskatāmi četri puiši, kuri 1969. gadā nodibināja grupu ar zīmīgu nosaukumu SOUP ’69, protams, atsaucoties uz Endija Vorhola slaveno Campbell’s zupas kārbas attēlu.
Grupas līderis bija Andress Toltss, kopā ar viņu bija uzticamais kursabiedrs Ando Keskila, Leonhards Lapins un Ilevi Eljands. Patiesībā viņi vēl bija pavisam jauni – Toltsam tieši 20 gadu. Kopā ar Keskilu viņi gadu iepriekš bija iestājušies Tallinas Mākslas institūtā Industriālā dizaina nodaļā.
Pirmie grupas darbi bija vienreizēji vides iekārtojumi, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies: mākslinieka CV sākas ar ierakstiem par hepeningiem Kabli un Piritā. Tiem seko izstāde kafejnīcā Pegasus, kas ir grupas SOUP pirmā parādīšanās un tiek uzskatīta par ļoti svarīgu notikumu igauņu mākslas vēsturē, līdzīgi kā mūsu dizaineru izstāde Svētki 1971. gadā. Arī turpmāk notiek virkne hepeningu un pasākumu Tartu un Tallinas kafejnīcās – līdz 1974. gada pirmajai patstāvīgajai personālizstādei Tallinas Mākslas telpā.
Dziesmu svētki bez patosa
No Andresa Toltsa agrīnā perioda saglabājušies guašas zīmējumi un kolāžas, kurās uzskatāmi redzams, kas tad bija jaunais, ko "zupas" mākslinieki ienesa igauņu mākslas ainā. Toltsa skatiens ir pievērsts apkārtējai realitātei, lai cik tā būtu prasta un nemākslinieciska. Tā glezniņās Auto un Motocikls redzami tā laika spēkratu modeļi, papildināti ar skaistu sieviešu attēliem. Lai gan daba ir pārveidota mazliet dekoratīvās kompozīcijās un Toltsa gleznotāja iemaņas ir vēl diezgan ierobežotas (dizaina studentiem tās nebija prioritāte), labi nolasāma ir principiālā pieeja – plakana, koša un stipri ironiska.
Ainava Ceļojums uz Piritu liek smaidīt arī mūsdienu skatītājam – tik elementāra ir aina autoostā, kurā šķībi šķērsām izvietojušies dzeltensarkani krāsotie busiņi ar noapaļotiem stūriem. Par igauņu mākslas klasiku uzskatāmi darbi Gulta I un Gulta II, viens no tiem atrodas mākslas muzeja Kumu pastāvīgajā ekspozīcijā. Tajos redzamas arī mūsu tautiešiem labi pazīstamās "mierlaika" gultas, kas, tāpat kā ceļojumi ar autobusu, bijušas visu paaudžu studentu neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Turklāt darbos izpaužas Toltsa aizraušanās gan ar ģeometriskām formām, gan asamblāžu.
Kolāžas vairāk nekā gleznas norāda, ka Toltsa skatiens ir ironisks un ka viņa tēlotā apkārtējā vide ir nevis neitrāla, bet specifiski padomju laiku raksturojoša. Tādas tēmas kā Skola, Simpozijs, Dziesmu svētki atveidotas ar neslēptu sarkasmu, izceļot padomju propagandas kiča stilistiku. Par pēdējo var pārliecināties arī latviešu skatītāji, jo Dziesmu svētki (1967) ir iegādāti ABLV Bank kolekcijā topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam. Šis darbs parāda, ka Andress Toltss ir ne tikai vieglprātīgi popsīgs, bet arī politisks mākslinieks, kurš ir spējis saskatīt apkārtējās realitātes dabu bez romantiskas jūsmas un estetizācijas. Tiesa gan, lai par to pārliecinātos, nepieciešams ieskats plašākā mākslinieka un viņa pārstāvētās grupas jaunrades kontekstā, jo viena no Toltsa rokraksta pazīmēm ir neuzbāzība un skeptiska attieksme pret efektīgiem žestiem, tāpēc viņa mākslas kvalitātes var paslīdēt garām skatītāja uzmanībai.
Grupas SOUP darbība igauņu mākslas vēsturniekiem ļāvusi konkretizēt vietējo popārtu kā "padomju popu" vai "Savienības popu" (lai izvairītos no vārda "padomju"), kas ir radniecisks, tomēr atšķirīgs no krievu mākslā pazīstamā socārta, kas piedzīvoja uzplaukumu 80. gados. Toltsa līdzgaitnieks Leonhards Lapins ir veltījis veselu eseju, lai salīdzinātu Toltsa nelielo gleznu Bokseri (1969) ar Erika Bulatova Horizontu (1971), izceļot Toltsa darbā saskatāmo kritiku.
Dieva un cilvēku radītais
Andress Toltss, beidzis Tallinas Mākslas institūtu ar diplomdarbu – dizainu žurnālam Kunst ja Kodu/Māksla un Māja, kas bija tam laikam neparasti progresīvs un, iespējams, salīdzināms ar žurnālu dizaina revolūciju, kādu Latvijā izraisīja Avots 80. gadu beigās –, arvien vairāk pievērsās glezniecībai un attālinājās no savas avangardiskās pagātnes. Mākslas kritiķis Jiri Hains, kurš rakstījis priekšvārdu mākslinieka 1999. gadā izdotajam katalogam, skata to kā simptomātisku parādību visā igauņu mākslā pēc 60. gadu pārvērtībām. Tomēr tā bija arī likumsakarīga mākslinieka izaugsme – no reaģējošiem, īslaicīgi aktuāliem žestiem pievēršoties fundamentālākām tēmām un jautājumiem.
Igauņu mākslas klasikā stabilu vietu ieņem tādas Toltsa gleznas kā Galds (1978), Iekārtie apelsīni (1983), Pingvīns (1986) un Gaļa (1978), kas, starp citu, atrodas nozīmīgu Igaunijas, Somijas, Vācijas un ASV muzeju īpašumā. Tajos labi redzama pieaugoša formas virtuozitāte, kas gan negrēko pret vienkāršības un askētisma principiem.
Toltss attālinājās arī no popārta īslaicīgajiem uzstādījumiem, liekot šaubīties, vai tieši popārts maz bijis viņa daiļradē tik nozīmīgs. Tikpat labi iezīmes Toltsa stilistikā var salīdzināt, piemēram, ar Ričarda Hamiltona un Deivida Hoknija darbiem. Viņš pats ir apgalvojis: "Es meklēju vizuālu pieredzi gan dzīvē, gan mākslā. Man nav vajadzības izskaidrot, vai impulsi darbam rodas no literārām vai sociālām idejām. (..) Es mēģinu darboties uz robežas, kur dabas un cilvēku radītais, reālais un abstraktais satiek savu formu un saturu. Es mēģinu uzzināt, vai banālais ir patiešām banāls vai tas ir atkarīgs no konteksta."
Vai vēl skaidrāk: "Mani interesē divi pasaules principi. No vienas puses, Dieva, no otras – cilvēku radītais. Harmonija starp tiem man ir ļoti svarīga.