Karlovi Varu kinofestivāls. Filmas ar skandāla potenciālu

Karlovi Varu Starptautiskais festivāls ir viens no nopietnākajiem Eiropas filmu festivāliem, kurš notiek jau kopš 1949. gada. Tas piedāvā vērienīgu filmu programmu, īpaši fokusējoties uz Austrumeiropas valstu piedāvājumu. Karlovi Varu pieredzi, apvienojot "pārdodamos elementus" (vārdus, sejas, zvaigznes), kas izsauc publikas jūsmu, ar "dzīvo klasiķu" klātbūtni un, protams, filmu programmu, var tikai apbrīnot. Līdzās atklāšanas ceremonijā spriņģojošajam Džonam Travoltam šā gada festivāla viesu vidū ir gan amerikāņu režijas klasiķis Olivers Stouns (filmas JFK, The Doors, Aleksandrs, Volstrīta u. c.), gan XX gs. 70. gadu jaunās Holivudas režijas zvaigzne Džerijs Šacbergs (filma Panic at the Needle Park u. c.), gan izcilais itāļu režisors Gabriēle Sorentīno, kura jaunākais darbs The Great Beauty/ Lielais skaistums - izsmalcināts veltījums hedonismam un intelektuālām refleksijām dižā Federiko Fellīni filmu garā - bija viena no nesenā Kannu kinofestivāla konkursa spēcīgākajām, taču žūrijas ignorētākajām filmām. Viesu vidū ir arī viņa tautiete aktrise Valērija Golino, kura savulaik sekmīgi filmējās arī Holivudā, taču tagad ir pievērsusies režisores karjerai. Viņas filma Miele/ Medus - stāsts par jaunu sievieti, kuras bizness ir eitanāzija, palīdzot smagi slimiem cilvēkiem pēc pašu vēlēšanās aiziet no šīs pasaules, ir vērā ņemams darbs gan provokatīvās tēmas, gan kvalitātes dēļ.

Provokācija no Igaunijas

Karlovi Varu festivāls tradicionāli piedāvā gan filmu konkursu, gan īpašo Austrumeiropas filmu konkursu East of the West, gan arī dokumentālo filmu skati un vairākas informatīvas programmas. Konkursā East of the West vairākkārt piedalījušās arī Latvijas filmas - pērn startēja Aika Karapetjana filma Cilvēki tur. Šogad tajā 12 filmu vidū mums ģeogrāfiski tuvākais ir igauņu režisores Kadrijas Kousāras darbs The Arbitr/ Arbitrs. Kousāra ir viena no tām režisorēm, kuras darbībai der pievērst uzmanību. Savu ceļu režijā viņa iesāka ar pamatīgu skandālu. Būdama profesionāla žurnāliste, literāte, blondā igauniete ar modeles ārieni ar savu debijas darbu Magnuss (2007) piedalījās Kannu kinofestivālā, kas arī kļuva par teju vienīgo filmas izrādīšanas vietu. Igaunijā filmu demonstrēt publiski aizliedza tiesa, jo Kousāra filmā bija izmantojusi reālu notikumu - stāstu par kāda tīņa pašnāvību, ko "restaurēja", vienā no lomām filmējot mirušā tēvu. Pārējie mirušā zēna radinieki panāca, ka filmu aizliedz demonstrēt publiski kā mirušā jaunieša cieņu aizskarošu. Kousāras jaunākais darbs liecina, ka režisores ambīcijas satricināt un radīt skandālu nav mazinājušās. Arbitrs tapis kā Igaunijas un Zviedrijas kopprodukcija, tā filmēta angļu valodā, tās darbība notiek nedefinētā Eiropas valstī. Filmas galvenais varonis, personisko problēmu mākts vīrietis, kļūst par "arbitru" ar neonacistiskiem ideāliem - lēmēju par svešu cilvēku dzīves vērtību vai nevērtīgumu, iznīcinot pedofilus, musulmaņus, vecīšus, cēli veicot slepkavību pēc slepkavības - augstu ideālu vārdā. Kousāra, kas ir arī filmas scenārija autore, izmēģina roku sava veida "politnekorektajā brutālismā" un mērķē uz starptautisku auditoriju. Par filmas piederību Igaunijai liecina vienīgi titrs filmas sākumā "Tapis ar Igaunijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu". Tomēr grūti būtu nosaukt Arbitru par māksliniecisku uzvaru - filmas riskantā tematika un intonatīvi nenotveramā autores attieksme pret to raisa vairāk jautājumu nekā skaidru atbilžu. Antiutopija? Farss? Traģikomēdija? Visdrīzāk gan viela jaunam lokālam skandālam, par starptautisko skandālu tai neļaus kļūt visai viduvējā režisūra.

Maskavas intimitātes

Skandāla enerģiju piedāvā arī divu jaunu Krievijas režisoru Natašas Merkulovas un Alekseja Čupova darbs Intimnie Mesta/ Intīmās daļas - pirms pāris nedēļām šī filma saņēma balvu par labāko debiju Krievijas nacionālajā festivālā Kinotaurs, un, jāsaka, zvaigzne (divu jaunu režisoru personā) jau ir dzimusi. Intīmās vietas ir kolāžisks stāsts par mūsdienu Maskavu un tās "jauno un stilīgo" attiecībām, kas centrējas ap mīlestības neesamību un seksualitāti. Filmas pirmais kadrs (no Dieva acs pozīcijas) rāda zārkā gulošu kailu, jaunu vīrieti pavadītāju ielenkumā - krematorijā ir sapulcējusies grupiņa ļaužu, par kuriem tad arī būs stāsts. Tie ir Maskavas elites pārstāvji - populāra TV "seja", viņa dzīvesbiedre, zārkā gulošās slavenības fotogrāfa divas sievas - stilīga rudmate, PR darbiniece un aziāte utt. Filmas vēstījums ir veidots kā retrospekcija, atskats pagātnē. Populārs Maskavas fotogrāfs gatavo skandalozu izstādi - viņš fotografē tikai un vienīgi savu modeļu - sieviešu un vīriešu - intīmās zonas. Tīru formu. Pret topošo izstādi kā amoralitātes un degradācijas triumfu cīnās augsta ierēdne, gan rosoties darba grupā, kas izstrādā likumu par amorālisma ierobežojumiem Krievijā, gan no darba brīvajā laikā pati savu vientulību kompensējot ar zumoša vibratora palīdzību. Savukārt populāra TV seja un viņa sieva vienlaikus iemīlas jaunā cirka māksliniekā. Neko šokējošu uz ekrāna neieraudzīsiet - smalkjūtīgi uzņemti, atturīgi vidējie plāni, estetizēts attēls. Interesanti, ka sākotnēji filmas producente I. Miškiniene šo filmu vēlējās uzņemt sadarbībā ar Latvijas kolēģiem un filmas darbību pārcelt uz Rīgu, tomēr vienojušies, ka Maskava ir atbilstošāka vide. Šīs debijas filmas budžets, kura nav saņēmusi Krievijas valsts atbalstu, ir ap 700 000 eiro. Tās visas ir privātās investīcijas. Dzīvā reakcija un smiekli skatītāju zālē, arī prasme sabalansēt provokatīvus elementus un smeldzi padara Intīmās vietas par spēcīgu divu jaunu režisoru pieteikumu un arī pretendentu uz festivāla balvu. Tā vienlaikus atgādina gan patlaban Eiropā populārā austrieša Ulriha Zeidla darbus (Mīlestības triloģija), gan arī Krievijas režisora Kirila Serebreņņikova agrīnos darbus (Tēlojot upuri).