Ja man būtu jāraksta pasaka, tā sāktos tā: "Reiz Tāltālajā zemē dzīvoja Lielā māsa." Viņa tur dzīvoja jau ilgi un laimīgi. Tepat tuvtuvajā Tepatvien zemē dzīvoja Mazā māsa. Mazajai bija divi gadi, kad lielā aizbrauca pāri jūrām un kalniem. Mazā ar lielo parasti tiekas brīnumainajā Skaipā – viņas tur sarunājas un sūta viena otrai modžiju mošķus. Lielā māsa ciemos parasti atbrauc uz Ziemsvētkiem un pēc tam uz Jāņiem. Protams, ar dāvanām. Mazā to labi zina. Šovasar lielajai līdzi bija neliels sainītis. Mazā skrēja pretī un sauca: "Mīļā māsa, ko tu man atvedi?" Lielā māsa atbildēja: "Sevi!"
Kad mazā atvēra dāvanu, tajā bija sešas grāmatas. Visām pūkās nodiluši stūri, bet burti no lielās lasīšanas uztrīti asi. "Tās ir manas Nārnijas hronikas, ir pienācis laiks, tev tās ir jāzina! Pēc tam atdošu Poterus un Jūrzemes sēriju, bet tad, kad tev sāks augt krūtis, tu dabūsi visus manus Bariko," mazajai māsai teica lielā.
Lielā māsa mums jau ir liela. Viņām pa vidu gandrīz paaudze. Taču es zinu, ka viņas to nejutīs, jo zinās slepenās takas un ejas, kas aizved prom no laika, viņām būs savi tilti un ceļi, kas savienos tāltālās un tepatvien zemes. Tagad ar mazo māsu sekojam lielās māsas pēdās uz Nārniju. Mazās māsas galva atspiedusies pret manu labo plecu. Pret kreiso balstās atmiņas par lielo māsu, kad viņa vēl nebija izaugusi, un to, kā mēs pirmo reizi ar Klaiva Steiplza Lūisa dotajiem diviem dzeltenajiem un diviem zaļajiem gredzeniem sākām ceļot citās pasaulēs. Šobrīd mums visām trijām apkārt, lēnus soļus likdams, riņķo Aslans un dzied savu pasaules radīšanas dziesmu, viņa balsij seko zvaigznes, saule, upes un pļavas: "Vai vari iedomāties pļavu burbuļojam kā verdošu ūdeni katlā? Citādi to visu nemaz nav iespējams attēlot. Kur vien acs sniedzās, no zemes ārā spraucās pauguriņi, cits nebija lielāks par kurmja rakumu, cits kā ķerra, bet cits jau mājiņas lielumā. Pauguri kustējās un brieda, līdz pārsprāga. No tiem izbira irdena zeme, kurā kustējās dzīvas radības." [1] Un nu sākas to vārdā saukšanas svētki – kurmis un suns, žirafe un briedis, lapsa un krokodils, panda un zilonis, govs un cūka, bite un tauriņš. Bez dzīvniekiem no irdenās zemes iznirst arī citas esības – mīlestība un cieņa, labestība un cēlsirdība, bailes un bēdas, nodevība un zemiskums, vara un bezkaunība.
Kāpēc tā ragana ir ļauna? Kāpēc viņai dziedošā Aslana radītā pasaule riebjas? Kāpēc viņa grib visus nogalināt? Kāpēc? Līdz ar prieku par pasaules radīšanu mazās māsas pasaulē ienāk arī doma par nāvi. Un to, ka tā ir vienā pavedienā ar dzīvību sieta. Šī apjausma ir tik spēcīga, ka uz mirkli grāmata jānoliek malā. Palasām kaut ko citu? Rekur Pieci kaķi sēž Bikibukos. Jā! Lasām tos! Mazās māsas galva atspiežas pret manu labo plecu, bet pret kreiso balstās atmiņas par vecmammu, kas mazajai māsai ir vecvecmamma.
Tā ir viņas balss, kurā "pieci kaķi sadomāja putru vārīt vakarā" [2]. Balss, kas atnāk no manas bērnības. Piecu kaķu astes savijas garā dzīvošanas pavedienā: vienā galā mazā māsa, otrā Sveķu kapos iestādītā vecvecmamma.
Aslans lēniem soļiem dzied savu pasaules radīšanas dziesmu un met lokus ap mums trijām. Vecmammai klēpī Kristīne Lavransa meita. Ņem, Kristiņ, izlasi! Ir pienācis laiks. Kopš tā brīža mums ir savs tilts. Kad vajag vecmammu satikt, es aizeju uz Norvēģiju, kur kādā pieliekamajā viņa kopā ar Kristīni slepus no visiem kuļ sviestu, bet aiz sienas "ruds rudiņš pa krēslu čabina lietiņš, kā pelēks vīriņš gar logu iet viņš"[3] un kopā ar viņu – mans tētis. Tētim rokās Meistara un Margaritas tulkojuma manuskripts, Ojāra Vācieša dāvināts, vēl padomju cenzūras neskarts. Manas bērnības vasaru grāmata, kas sasien kopā ar brāli: mēs visi uz mēness gaismas tilta – divi bērni, Tētis, Ješua un Poncijs Pilāts. Mazajai māsai šis ceļojums vēl priekšā. Un satikšanās ar nekad nedzirdēto viņas vectēva balsi, kas mierīga un smaga kā kamene laižas burtu pļavās. Tad, kad es skaļi lasīšu kopā Bulgakova rakstītos vārdus, mazās māsas vectēvs tajos skanēs kā zemes tonis.
Aslans lēniem soļiem riņķo ap mums un dzied savu pasaules radīšanas dziesmu. Ar katru grāmatā izlasīto vārdu mazās māsas pasaule kļūst plašāka. Tajā rodas Lielās māsas okeāns un jūra, Brāļa kalni un Vecmammu ielejas, Vecvecmammas meži, ceļi, kas savieno ar Opja laukiem, un tilti, kas ved pie Vectēva debesīm. Vēlāk tur radīsies draugu pilsētas un labo paziņu ciemi. Tad pienāks laiks meklēt savas pasaules robežas, skatīties acīs nepazīstamiem garāmgājējiem, lai ieraudzītu tur kartes ar svešādām norādēm uz grāmatām, kas ved pie viņu saknēm paaudžu paaudzēs.
Mums ar mazo māsu drīz gaidāma pārcelšanās no Tepatvien karaļvalsts uz Mazliettālāk karaļvalsti. Pārskatu plauktus un domās saiņoju līdzi ņemamās un publiskajām bibliotēkām dāvināmās grāmatas. Bērniem domātie izdevumi no vecmammu, mammas un tēta laikiem, no manas bērnības būs pirmie uz jaunajām mājām braucēji, tad citas grāmatas, kuras kāds man priekšā lasījis vai kuras es pati kādam esmu priekšā lasījusi. Tās ir manas ģimenes paaudžu pasauļu robežas, manu draugu pasaules, manas mīlestības un labā zināšanas robežas, bez kurām nevarētu tapt arī jaunās mājas.
Tikmēr mazā māsa, atradusi klusu kaktiņu, manai mammai – savai vecmammai – priekšā lasa par mīļo tēti: "es atkal atšķiru grāmatu/ un laimīgās beigas skatos/ gribas lai mammas roka/ pabužina man matus".[4] Vecmamma smaida, prasa, kas tas par dzejoli, un mazā māsa saka: "Nu kā... Vērdiņa!" Tajā brīdī vecmammas pasaulē sāk burbuļot Mazās māsas strautiņš. Viņas abas pa to brien un šļakstās, garām ar ātrumu 160 kilometru stundā, stūri stingri rokās turot, aiztrauc mīļais tētis, viņam pakaļ policija zilās ugunīs, virs viņiem kāds putns, kas, viens pats izlauzies no zooloģiskā dārza, dzied: "Es viens pār Rīgu aizlaižos,/ lai beidzot būtu brīvs,/ zem manis dejo mākoņi –/ dzīvs, dzīvs, tu esi dzīvs." [5]
1 K. S. Lūiss Burvja māsasdēls. Egmont. 136. lpp.
2 Vilmas Delles dzejoļa Pieci kaķi rinda
3 Friča Bārdas dzejoļa Lietus vīriņš rindas
4 No Kārļa Vērdiņa dzejoļa Mīļais tētis (grāmatā Tētis. Liels un mazs. 2016)
5 No Ingas Gailes dzejoļa Lielā bēgšana (grāmatā Vai otrā grupa mani dzird?. Liels un mazs. 2014)
Jāņa Baltvilka balva 2016
Starptautisko Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome (IBBY Latvijas nodaļa; LBJLP) piešķir četrās kategorijās: latviešu rakstnieka darbs, latviešu mākslinieka darbs, latviski izdots Baltijas jūras reģiona rakstnieka un viņa tulkotāja darbs, va/s Latvijas valsts meži balva Jaunaudze par debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā.
Žūrija izskatīja 80 grāmatas, kas izdotas no 2015. gada maija līdz 2016. gada maijam. Vērtēja LBJLP prezidente, Latvijas Universitātes profesore Ilze Stikāne, bērnu literatūras pētniece, interneta žurnāla Satori sadaļas Ar bērniem redaktore Dace Bargā, LMA profesors, mākslinieks Juris Petraškevičs, kultūras žurnāliste Santa Remere un divi daudzbērnu tēti – arhitekts Uldis Lukševics un žurnālists Ansis Bogustovs.
Starptautiskais laureāts 2016
Somu dzejniece Heli Lāksonena
Balvu par viņas dzejoļu krājuma Piec ait kalns (izdevniecība Liels un mazs) izcilo atdzejojumu saņem Guntars Godiņš
Nominanti 2016
Rakstniecībā: Ieva Samauska, Māris Rungulis, Juris Zvirgzdiņš, Leons Briedis, Inese Zandere, Kārlis Vērdiņš
Grāmatu mākslā: Gita Treice, Zane Zlemeša, Aleksejs Naumovs, Elīna Brasliņa, Gundega Muzikante, Arturs Bērziņš, Anna Vaivare, Liene Mackus, Edmunds Jansons
Debijas balva Jaunaudze: Dzintars Tilaks, Elizabete Eglīte, Vivianna Maria Staņislavska, Dāvis Ozols, Katrīna Avotiņa
Lasītāji par jaukāko bērnu grāmatu var balsot portālā Delfi
Notikumi 24. jūlijā
11.00 Jaunā Rīgas teātra Kolonnu zālē jaunākās bērnu literatūras lasījumi Lakstīgalas vārdnīca: kas ligzdo bērnu literatūrā?. Piedalās Heli Lāksonena, Guntars Godiņš, Leons Briedis, Uldis Auseklis, Inese Zandere, Māris Rungulis, Ieva Viese, Maima Grīnberga, Jolanta Pētersone, muzicē Uģis Krišjānis un Mārtiņš Miļevskis.
Ieeja brīva 15.00 piemiņas brīdis Jānim Baltvilkam I Meža kapos (pulcēšanās pie ieejas)