Sestdien, 7. decembrī, Lucernā Šveicē notika 37. Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonija – izklausās jau pēc vecas ziņas, jo šķiet, ka tik pamatīga, niansēta un arī emocionāla uzmanība no Latvijas mediju puses šim ikgadējam pasākumam līdz šim nav bijusi. Izskaidrojums šim faktam ir meklējams piederības un līdzdalības faktorā, jo Latvijas filmas pēdējos trīsdesmit četros gados šo balvu nebija saņēmušas. 1990. gadā Eiropas Kinoakadēmija par labāko dokumentālo filmu atzina Ivara Selecka Šķērsielu. Šajā laika periodā gan Latvijas filmas ir bijušas nominētas vairākkārtīgi, it īpaši veiksmīgas ir bijušas Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmas: pirms trim gadiem uz labākās Eiropas animācijas filmas balvu pretendēja Signes Baumanes Mans laulību projekts, pērn – vairāku valstu, to vidū arī Latvijas, kopražojums Meitene un dzinējsuns, šogad – varenā Straume.
Par režisora Ginta Zilbaloža Straumi jūs visu zināt – tās panākumu straume ir fenomenāla, jo kopš sestdienas, kad Straume tika atzīta par Eiropas labāko pilnmetrāžas animācijas filmu un tās veidotāji nosvērti un pārliecinoši uzrunāja Eiropas Kinoakadēmijas biedrus un ceremonijas skatītājus no Lucernas iespaidīgās koncertzāles skatuves, filma ir turpinājusi savu uzvaras gājienu ASV. Svētdien saņēmām ziņu, ka savam jau garum garajam balvu sarakstam Straume ir piepulcinājusi Bostonas un Losandželosas kritiķu atzinību. Pirmdien uzzinājām, ka Straume ir nominēta arī vērtīgajai ASV balvai Zelta globuss (tā tiek piešķirta kopš 1944. gada), kas ir zīmīgs indikators izredzēm uz ASV Kinoakadēmijas Oskaru. Bieži vien nominācija Zelta globusam ietekmē arī Oskara balsotāju – ASV Kinoakadēmijas biedru – prātus.
Filmas Straume autors Gints Zilbalodis ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu par labāko Eiropas animācijas filmu. Publicitātes foto
Zvaigžņu konklāvs
Vairāk nekā trīs stundas ilgajā Eiropas Kinoakadēmijas apbalvošanas ceremonijā uz skatuves kāpa Francijas zvaigzne Žiljeta Binoša, kura no šā gada ieņem Eiropas Kinoakadēmijas prezidentes posteni, eleganci un smalkumu uzrunā demonstrēja izcilais britu aktieris Reifs Fainss, kurš godināja unikālu personību – aktrisi, režisori, savulaik arī slavenu modeli un vienkārši brīnišķīgu un viedu cilvēku Izabellu Rosellīni. Viņa saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu par ieguldījumu pasaules kino. Asprātība, inteliģence un vitalitāte strāvoja gan no Izabellas Rosellīni tekstiem, gan viņas sarunām ar žurnālistiem un publiku pēc ceremonijas. Aktrise ir redzama mūķenes tēlā režisora Edvarda Bergera filmā Konklāvs/Conclave (2024), kurā galveno – kardināla Lorensa – lomu spēlē Reifs Fainss. Konklāvs bija arī Eiropas Kinoakadēmijas uzmanības lokā, taču balvas nesaņēma. Toties filma ir nominēta Zelta globusam sešās nominācijās, balvai ir izvirzīti Izabella Rosellīni un Reifs Fainss.
Aktrisei un režisorei Izabellai Rosellīni pasniegta Eiropas Kinoakadēmijas balva par ieguldījumu pasaules kino. Publicitātes foto
Lucernā tika sumināts arī bijušais ilggadējais Eiropas Kinoakadēmijas prezidents Vims Venderss, kura filmu kopums veido Vācijas kino mūsdienu klasiku. Viņš no "savas ģimenes" (citāts) – Eiropas Kinoakadēmijas – saņēma balvu par mūža ieguldījumu.
Kas ir Emīlija Peresa?
Šogad pirmo reizi ceremonijas vēsturē par labākās Eiropas filmas titulu sacentās piecpadsmit filmu: piecas spēlfilmas, piecas pilnmetrāžas animācijas filmas (to vidū arī Straume) un piecas dokumentālās filmas. Šajā visprestižākajā kategorijā uzvarēja Francijas režisora Žaka Odiāra filma Emīlija Peresa. Jāatzīstas, ka šī ir viena no tām filmām, kas šogad mani ir spējusi pārsteigt visvairāk un pārliecinošāk. Emīlijas Peresas pirmizrāde notika maijā Kannu kinofestivālā. Tās atpazīstamību nostiprināja ne tikai jūsmīgās un intriģējošās atsauksmes presē, bet arī Kannu festivāla žūrijas balva un balva par labāko sieviešu lomu, kas tika pasniegta četrām filmas aktrisēm, to vidū arī transpersonai Karlai Sofijai Gaskonai, kura tagad ir saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā aktrise. Lucernā Emīlija Peresa ieguva piecas godalgas – arī par labāko režiju un scenāriju (Žaks Odiārs), kā arī montāžu (Žiljeta Velflinga).
Režisora Žaka Odiāra muzikālā filma Emīlija Peresa ir novērtēta ar piecām Eiropas Kinoakadēmijas balvām. Publicitātes foto
Ar ko ir skaidrojams Emīlijas Peresas veiksmes stāsts? Filma pārsteidz kā neiedomājams žanrisks kokteilis – tas ir gan trilleris, gan mūzikls, gan traģikomēdija, gan feminisma patosa ietonēta sieviešu drāma. Kā visus šos šķietami nesavienojamos žanriskos elementus ir iespējams iestrādāt emocionāli uzrunājošā vēstījumā? Atbilde ir jāmeklē filmas autora Žaka Odiāra ekstravagancē un virtuozitātē, viņš ir viens no netriviālākajiem Francijas autoriem. Režisors ir veidojis sociāli jūtīgas, psiholoģiski spēcīgas drāmas, piemēram, Kannu festivāla Zelta palmas zaru ieguvušo drāmu Pravietis (2009). Tomēr Emīlija Peresa ir īpašs darbs viņa karjerā.
Filma stāsta par talantīgu juristi (lomā amerikāniete Zoe Saldana), kura ir vīlusies sava juridiskā biroja (a)morālajos standartos un pieņem narkotiku karteļa bosa piedāvājumu sadarboties. Visa šī jaunās juristes drāma tiek izdejota un izdziedāta temperamentīgi veidotajās filmas sākuma epizodēs. Viņa sāk pildīt īpašu narkobosa uzdevumu: boss vēlas mainīt gan dzīvi, gan identitāti, gan dzimumu. Šī neiespējamā misija, ko talantīgi kūrē jaunā juriste, kļūst par aizraujošu un neparedzamu ceļojumu kaislību un grēku piepildītā pasaulē, no kuras boss ir gribējis izrauties. Filmas pamatvaloda ir spāņu, tās darbība notiek Meksikā, Šveicē un citās valstīs, taču pamatā Emīlija Peresa ir uzņemta paviljonos Francijā. Pārsteidzošu aktieriskās pārtapšanas prasmi demonstrē līdz šim starptautiski nepazīstamā spāņu aktrise Karla Sofija Gaskona, kura spēj būt gan brutāls vīrišķis, gan Īva Senlorāna drānās tērpta dāma.
Karlas Sofijas Gaskonas aizkustinājums ceremonijā Lucernā, kad viņa saņēma labākās aktrises balvu, bija neviltots. "Es nedomāju, ka tikšu apbalvota, tāpēc neesmu sagatavojusi runu," sacīja aktrise. Viņa pateica milzīgu paldies gan "Eiropas labākajam režisoram (Žakam Odiāram), kurš ir radījis Eiropas labāko aktrisi", gan savai mātei. Latvijas kinoteātros Emīlija Peresa būs skatāma janvārī.
Radu raksti
Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā parasti priekšplānā izvirzās izteikts līderis – šoreiz tā ir Emīlija Peresa, kas ir gan sižetiski, gan stilistiski drosmīga, provokatīva un arī dziļi emocionāla filma. Tā ir kļuvusi arī par Zelta globusa nomināciju līderi – filma pretendē uz balvām desmit kategorijās. Arī šis fakts atspoguļo to, ka kinoprocesi ir globāli. Eiropas līderiem ir iespēja kļūt par spēcīgiem spēlētājiem ASV nozīmīgākajās balvu ceremonijās. Šogad tam spilgts apliecinājums ir gan Emīlija Peresa, gan mūsu Straume. Diemžēl Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā ēnā palika vairākas citas balvai nominētās Eiropas filmas – gan Pedro Almodovara Blakusistaba, gan feministiska niknuma un ironijas piepildītā Francijas filma Substance, kas gan saņēma vairākas profesionālās balvas – par labāko operatora darbu un specefektiem.
Šogad Eiropas Kinoakadēmijas uzmanības lokā nonāca arī norvēģu kino: balvu par labāko debiju – Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) atklājuma balvu – saņēma filmas Armands režisors Halfdans Ulmans Tendels. Šim režisoram ir raduraksti, kas viņa profesionālo dzīvi vieglāku nepadara: viņš ir režisora Ingmara Bergmana un aktrises Līvas Ulmanes mazdēls. Armands ir spēcīgs, ar pieticīgu budžetu un vienā norises vietā – skolā – radīts debijas darbs, kurā sociālās drāmas elementi savijas ar nosacītību un tēlainību. Filma stāsta par sava veida "vecāku sapulci", kurā par klāt neesošā zēna Armanda nodarījumu diskutē skolas pedagogi, Armanda māte un cita bērna vecāki, kas apsūdz Armandu vardarbībā. Armands pārspēja lietuviešu režisores Saules Bļuvaites filmu Izlēcējas/Toxic, kas arī bija nominēta labākās debijas filmas balvai.
Par Eiropas labāko dokumentālo filmu atzīta Nav citas zemes/No Other Land, kuru veidojuši Izraēlas un Palestīnas režisori un kura ir Palestīnas un Norvēģijas kopražojums. Kopumā balvas tika piešķirtas 22 kategorijās. Nākamā ceremonija notiks 2026. gada janvārī Berlīnē.