Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Visas zvaigznes ir manas. Intervija ar Viju Celmiņu

Pēc divu stundu intervijas Kultūras Dienai Vija Celmiņa saka: tikai nevajag rakstīt neko garu! "Kolonnas biržas lielajā zālē ir jānovāc!" Šis Vijas Celmiņas izteiciens jau ir kļuvis par klasiku. Aprīlī Rīgā viņa pavadīja vairāk nekā divas nedēļas un visus savas personālizstādes Dubultā realitāte rīkošanā iesaistītos turēja tonusā – māksliniecei ir sarežģītas un ārkārtīgi prasīgas personības reputācija, viņai nekas nepatīkot.

Gleznotāja pamazām atmaiga un bija aizkustināta par viņai veltīto uzmanību, interesi un sajūsmu, taču komunikācijā ar pielūdzējiem nezaudēja sev raksturīgo možumu un kategoriskumu.  

"Vija, vai jūs gribētu apmeklēt Grafikas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā?" – "Nē!" 

"Vija, mēs esam tikušies Ņujorkā pirms 20 gadiem. Vai jūs mani atceraties?" – "Nē!" 

Par dokumentālās filmas Teritorija Vija Celmiņš radošo grupu uzreiz pēc pirmizrādes mākslas klasiķe teica: "Cik daudz vīna viņi pie manis izdzēra, cik daudz es viņiem gatavoju – to gan viņi nerāda!"

Lielisko sarunu ar ekspozīcijas apmeklētājiem Rīgas biržā Vija Celmiņa noslēdza ar vārdiem: "Es vairs nespēju parunāt. Ejiet apskatiet izstādi, ejiet mājās, ejiet kaut kur!" Viņa runāja daudz un saturīgi, pārejot no latviešu valodas uz angļu – un atpakaļ. "Latviski es runāju kā bērns no veciem laikiem." Sarunas videoierakstu var noskatīties šeit.

Viņa ir ironiska, dzīva un tieša. "Amerikāņu mākslā es pazīstu visus, kuri ir desmit gadu par mani vecāki un divdesmit gadu jaunāki," paziņo Vija Celmiņa. Izstāde Rīgā ir skatāma līdz 22. jūnijam. 2018. gadā Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā notiks Vijas Celmiņas lielā retrospekcija, kas būs veltīta mākslinieces 80 gadu jubilejai un pēc tam apceļos pasauli.  

Vijai Celmiņai ir īpatnēja, gaisā vibrējoša balss intonācija: kad viņa ierodas, to uzreiz var dzirdēt biržas otrā galā. Mākslinieces smiekli: "He-he-he!" man atmiņā skan joprojām.     

Kopš 80. gadu vidus jūs laiku pa laikam braucat uz Latviju pie saviem radiem, taču jūsu personālizstāde šeit notiek pirmo reizi. Par ko jūs domājat tajā brīdī, kad lidmašīna nosēžas Rīgā?  

Par to, ka visa mana ģimene ir no šejienes, es esmu no šejienes. Mēs aizbraucām 1944. gadā, kad man bija pieci gadi. Manas dzīves sākums, kas sakrita ar kara periodu, nebija labvēlīgs un laimīgs. Nāve, bailes, izmisums – tajā laikā to piedzīvoja visas ģimenes. No Latvijā pavadītās bērnības es neatceros daudz. Tikai to, kas ir saistīts ar vecākiem. Pavisam nedaudz atceros mūsu māju Brīvības gatvē un Latvijas laukus. Dažas rotaļlietas. Rīgu neatceros. Lielākā daļa atmiņu ir saistīta ar fotogrāfijām. Jau esot Amerikā, mēs tās bieži skatījāmies, un tieši caur fotogrāfijām es iepazinu ģimenes locekļus, kurš vēl ir dzīvs, kurš miris. Tas bija tik aizkustinoši atgriezties Rīgā 1986. gadā un satikt radiniekus, kuri pirms tam manā izpratnē eksistēja tikai divās dimensijās. Izrādījās, ka viņi ir īsti, ka viņi ir dzīvi. Kad pirmo reizi satikāmies, mēs tikai raudājām.    

Manā daiļradē ir bijuši dažādi periodi. Viens no agrīnajiem periodiem, kas bija ļoti īss – 1965.–1966. gads –, ir saistīts ar Otrā pasaules kara tēliem. Šajās gleznās nav politiska vēstījuma, nav nekā raudulīga. Toreiz es krāju attēlus ar kara instrumentiem, militārajām lidmašīnām, sprādzienu dūmiem, ugunsgrēkiem, ieročiem. Dīvaini, kāpēc man izveidojās tāda interese, jo tajos gados es dzīvoju Kalifornijā, kur neviens neinteresējās par Otro pasaules karu. Savukārt man tā bija kā atgriešanās – es skatījos uz attēliem grāmatās un rāvu ārā lapas ar tiem, šādā veidā it kā balstot savu identitāti citā pasaulē, Vecajā pasaulē. 

Es dzīvoju Jaunajā pasaulē, kurā nebija nekāda sakara ar Latviju, Otro pasaules karu un pelēkām gleznām. Es vēl biju jauna un radīju duci darbu, kuros apliecināju savas saknes, savu izcelsmi. Daži no tiem ir aplūkojami Rīgā. Tas bija mans brāzmainais, vardarbīgais sākums – šajā pasaulē, šajā glezniecības pasaulē, kurā darbojos 50 gadu. Man tas bija jāizdara, jāizvada tas no savas sistēmas – un ar to šis posms noslēdzās. Es pie tā vairs nekad neesmu atgriezusies. Es parādīju, no kurienes es esmu. Tā es sevi pieteicu.

Kā jūs pašlaik izjūtat savu identitāti?

Jau citādi. Tagad es skatos un domāju: kas ir šī skaistā, vecā pilsēta? Vai tā ir pilsēta, kurā es esmu dzimusi? Cilvēku sejas šķiet pazīstamas. Šeit dzīvo daļa no manas ģimenes, mēs runājam latviski. Es jūtos kā Latvijā dzimusi amerikāņu māksliniece, kurai ir saikne ar šo zemi. Man piemīt latviešiem raksturīgais praktiskums, humora izjūta, izturīgums un spēks, nekādas pretenciozitātes.

Mani Latvijā dzīvojošie brālēni un māsīcas ir dakteri, zinātnieki, elektronikas speciālisti, visi ir labi izglītoti. Viņi visi ir manā vecumā un vecāki. Mana māsīca no tēva puses ir daktere un viņas meita arī. Mani radi no mātes puses strādāja ķīmijas un elektronikas jomā. Par savas ģimenes vēsturi un gaitām Latvijā es nezinu pārāk daudz, mēs bijām nošķirti. Kad es jau biju pieaugusi, mēs dzīvojām pavisam dažādās kultūrās. Kad pirmo reizi atgriezos Latvijā 80. gadu otrajā pusē, tas bija Gorbačova laiks. Man patika, ka šeit vēl nebija jūtama Rietumu kultūras ietekme. Man šķita, ka esmu atgriezusies citā laikā – 30.–40. gados. Tas bija tik skaisti, man vispār patīk vecas lietas. Vecas mājas.     

Kuras ir jūsu iemīļotākās vietas Rīgā?

Svētā Pētera baznīcas tornis. Es tajā skatu laukumā esmu bijusi reizes sešas. Mēs tur vēl uzbrauksim, kad ieradīsies mani draugi no Londonas un Ņujorkas. Es viņiem parādīšu Rīgu, Daugavu, Pārdaugavu. Man patīk Operas skvērs. Kā sauc parku tur tālu, kur ir tās vecās mājas no veciem laikiem? Jā, pareizi, Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Mēs tur aizbrauksim. Man tas patīk, jo es iedomājos, kā senči tur dzīvoja vecos laikos. Aizbrauksim uz Daugavpili, es vēlos apskatīt Rotko centru un mazos ciematus pa ceļam.

Vai jums garšo latviešu ēdieni? Nebiju plānojis jums to jautāt.

Man garšo! Lielisks ēdiens. Jūs ēdat garšīgus, kvalitatīvus produktus. Latvijā ir labi pavāri. ASV arvien vairāk cilvēku pievēršas gastronomijas, gardēžu kultūrai, šeit arī tas notiek. Mēs noteikti aiziesim uz dažiem labiem restorāniem Rīgā. Taču ASV daudzi produkti ir konservēti, tiem ir vienāda garša. Latvijā viss ir dabisks, svaigi pagatavots. Man garšo parasts latviešu ēdiens – kotlete, nedaudz skābu kāpostu un kartupeļu, lai viss tāds garšīgs. He! Kas tā par sarunu mums sanāk?

Atgriežamies pie mākslas.

Labāk runāt par ēdienu, nevis par mākslu. Tas ir daudz vieglāk, vai ne? Tas taču ir svarīgi, ka valstij ir sava ēdienu kultūra. Man garšo itāļu virtuve, ķīniešu virtuve – gardi! Mājās Ņujorkā es gatavoju latviešu maltīti draugiem – skābus kāpostus, cūkgaļas cepeti. Es atceros, kā šos ēdienus gatavoja mamma, viņa bija lieliska pavāre. Virtuve ir interesanta kultūras daļa: tas ir labi, ja jūs dodaties apmeklēt kādu valsti un tur ir savs ēdiens.

Es zinu, kas man Latvijā garšo vislabāk, – sēnes. Fantastiskas sēnes. Man garšo zemenes. Man patīk iet gar jūras krastu un provēt žāvētās zivis. Tādas tradicionālas lietas, kuras man palīdz sajust saikni ar Latviju. Amerikā taču nevar atrast ne garšīgas sēnes, ne zemenes! Tur negatavo zivis tā kā Latvijā. Šeit tas viss ir saistīts ar tradīcijām, ar zemi, tas palīdz veidoties cilvēkiem tādiem, kādi viņi ir.   

Mana mamma un paps bija ļoti strādīgi, un 50. gados Amerikā bija daudz darba, ko vajadzēja darīt ar rokām. Nedaudz vēlāk laukos netālu no Indianapolisas vecāki nopirka zemes gabaliņu un govis, kūla sviestu un sēja ķimeņu sieru. Es tajā laikā jau mācījos mākslas skolā. Tas bija viens no laimīgākajiem laikiem mammai un papam – viņi abi bija dzimuši laukos, viņi ļoti pārdzīvoja, ka viņiem bija jāatstāj Latvija, un Amerikā viņi izveidoja tādu dzīvi, kāda viņiem bija tuva, viņi darīja to, par ko sapņoja. Atgriezās pie savām saknēm. Amerikā neviens negatavo pats savu sieru. Mēs dzērām paniņas, ēdām piena zupu – tādas lietas, ko amerikāņi nekad neēd. Mēs marinējām gurķus. Es to vēl joprojām daru.

Es iedomājos par japāņiem, kuriem ir ļoti sarežģītas attiecības ar ēdienu. Es lasīju grāmatu par to, kā japāņi, kuri ieceļoja Amerikā XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, nevarēja tur atrast ne rīsus, ne sojas mērci, un viņi jutās fiziski slikti. Tieši tāpēc mani vecāki, kad viņiem radās iespēja izveidot nelielu saimniecību Indiānā, centās «restaurēt» tipisku latviešu ēdienu. Kad mēs iebraucām ASV, tur nebija labas maizes. Par rupjmaizi nevarēja būt ne runas! Cilvēki pavadīja stundām, apspriežoties, ka pārtika nav laba, gaļa ir nepareiza, maize ir nepareiza. Es domāju, kāds tāpat var paziņot, ka arī glezna ir nepareiza!  

Ja mēs tik ilgi runājam par ēšanu, tas nozīmē, ka tas ir svarīgi. Tas tev palīdz justies kā mājās. Man patīk būt Latvijā un dzirdēt, ka visi runā latviešu valodā, jo es esmu izaugusi vidē, kurā visi runā angliski. Es zinu, ka šeit ir daudz krievvalodīgo, un man ar to nav problēmu, tas ir OK. Tas, ko es cenšos pateikt, – man ir patīkami būt šeit. Es gribu teikt, ka man ir patīkami būt mājās, tomēr es nevaru teikt «mājas»… Es nezinu, es nejūtos kā… Tās ir mājas, bet arī nav. Vārdos to ir grūti izskaidrot.

Mani, tāpat kā citus māksliniekus, kuri padara sabiedrību interesantāku, šī sabiedrība it kā izsviež ārā. Mani vecāki mēdza teikt: «Māksliniece?! Neesi māksliniece! Skolotāja, daktere – tikai, lūdzu, ne māksliniece!» Ģimene nesaprata, ko es daru, vecākiem šķita, ka es vienmēr gleznoju vienu un to pašu, taču viņiem bija prieks, ka es varēju izdzīvot, darot to, kas man patīk. Es vienmēr esmu jutusies tuva bītņiku kultūrai, esmu bijusi prasīga pret sevi un citiem, sabiedrību kopumā. Neesmu centusies būt pārāk maiga un pieklājīga.

Jūs esat ļoti kritiska.

Jā, tieši tā. Manas mājas ir māksla. Mana darbnīca ir manas mājas. Cik to ir bijis manā mūžā? Piecas darbnīcas, un ar katru ir saistīts kāds noteikts periods. Jau 33 gadus esmu Ņujorkā – nevienā citā pilsētā es neesmu dzīvojusi ilgāk.  

Vai, gatavojoties izstādei Rīgā un atlasot 50 gados tapušos darbus, esat domājusi: esmu radījusi pārāk daudz darbu? Vai tieši otrādi – pārāk maz?

Nē, nē, nē! Redziet, šajā ekspozīcijā nav jaunu darbu. Tikai objekts Tāfeles (2008–2014). Es nevarēju parādīt neko jaunu, jo tiem darbiem vispirms ir jābūt izstādītiem komercgalerijā – tā ir pieņemts. Šī izstāde ir neliela, saraustīta retrospekcija, šeit ir daudz iespiedgrafikas darbu, jo mums neizdevās aizņemties vairāk gleznu un objektu – tos dabūt ir pārāk sarežģīti. Cilvēki un institūcijas nevēlējās tos aizdot.  

Vai tas nav dīvaini – jums pašai ir grūti dabūt savus darbus, lai parādītu tos izstādē?

Tādi ir mākslas tirgus likumi. Darbs vairs nepieder man. Tas pieder citiem. Es neesmu radījusi pārāk daudz darbu. Ir autori, kuri strādā nepārtraukti, taču man daiļradē ir bijuši pārtraukumi. Mans darba process ir ļoti koncentrēts, un es nespēju radīt gleznas lielā daudzumā. Cilvēki tās iegādājas, tās ir izkaisītas pa visu pasauli. Lai sarīkotu izstādi, kas atspoguļotu visu daiļrades attīstību un vēsturi, ir nepieciešams aizņemties darbus no daudziem avotiem, es to gandrīz nedaru. Rīgas izstādes gadījumā man bija nedaudz jāiesaistās, taču visas lietas kārtoja Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Muzeji, kuru krājumos ir mani darbi, ne vienmēr tos pastāvīgi izstāda, piemēram, Ņujorkas Modernās mākslas muzejs MoMA. Tam ir milzīga kolekcija, taču eksponēšanas iespējas ir ierobežotas. MoMA ir daži mani darbi, kuri man pašai ļoti patīk, un es tos esmu redzējusi izstādītus tikai vienreiz. Ko darīt, ja muzeja kolekcijā ir 70 000 zīmējumu un 100 000 gleznu?!      

Cik svarīgs jums ir skatītājs?

Pirmais skatītājs esi tu pats. Tas esi tu, kas tev ir jāapmierina. Tu esi instruments, kurš veido darbu atbilstoši savai sapratnei, domām, ieradumiem, priekšstatiem par glezniecības vēsturi. Mani priekšstati ir saistīti galvenokārt ar amerikāņu mākslu, kas tapusi pēc 50. gadiem, kā arī ar XIX–XX gadsimta miju, kas, iespējams, ir bijis bagātīgākais periods mākslas vēsturē. Kurbē, Gogēns, van Gogs, Sezans, Matiss, Pikaso un, protams, Dišāns, kurš pilnībā mainīja XX gadsimtu.

Es vienmēr saku, ka es būvēju gleznu – es veidoju ļoti spēcīgu virsmu, izmantojot dažādus tēlus. Man tas var nozīmēt kaut ko ļoti specifisku, taču tajā brīdī, kad ienāk skatītājs, darba jēga kļūst nenoteikta, divdomīga, ir iespējamas dažādas interpretācijas. Cilvēkiem jāizloba mākslas darba jēga atbilstoši savām spējām un būtībai. Tas, ko viņi saprot, ir atkarīgs no viņiem pašiem. Mākslas darbs piedāvā šādu brīvību, un tas nav slikti. Darbs var izraisīt visdažādākās emocijas. 

Strādājot es izjūtu satraukumu, tāpēc man patīk paslēpties. Man patīk strādāt vientulībā, man nepatīk, ja apkārt ir cilvēki, kad es gleznoju. Arī izstādot darbus, es izjūtu bažas un nemieru, taču es īpaši neuztraucos par to, ko domās citi. Būs tā, kā būs. Es izdaru savu darbu, atstāju to, un lai viņi spriež. Viņi to redzēs tā, kā viņi vēlas to redzēt. Glezniecība nav literatūra, tie nav vārdi. Mākslas darbs eksistē tajā vidē, kurā jums pašiem ir jāatrod savas attiecības ar to. Atšķirībā no kino un videomākslas glezna ir nekustīga, tā ir mierīga. Tā dzīvo pie sienas, tā atspoguļo un atbalso telpu, kurā atrodas. Taču tēli manos darbos ir ļoti aktīvi, un, ja jums patīk gleznas, ja jums patīk skatīties, tajos ir daudz ko redzēt.

Man šķiet, es esmu piedzimusi ar tieksmi skatīties un ieskatīties. Tas man vienmēr ir sagādājis baudu. Kad jūs skatāties uz mākslas darbu, jūs esat tajā pašā mirklī, kurā mākslinieks to ir veidojis. Mākslas darbs vienmēr eksistē tagadnē. Kad jūs cītīgi tajā ielūkojaties, jūs arī esat tagadnē. Tas nozīmē, ka jūs esat dzīvs. He-he!            

Vai mākslā jūs atklājat savu privāto pasauli? Vai, ieskatoties jūsu darbos, mēs varam uzzināt, kas notiek jūsu dvēselē?

Nē. Es nedomāju, ka manā darbā ir kaut kas privāts un personisks. Mana attieksme pret to var būt privāta, taču, kad darbs ir izstādīts, tam ir sava struktūra, sava klātbūtne un katram ir jāatrod savas attiecības ar to. Tajā nav nekā privāta, kas būtu saistīts ar mani. Ļaujiet man padomāt... Pieļauju, ka darbā ir nojaušams mans raksturs, to pašu var teikt arī par citiem māksliniekiem. Savā mākslā es nedaru pārāk daudz – es paņemu attēlu no vienas vietas un pārceļu to citā vietā, cenšoties padarīt to pamatīgāku, gruntīgāku. Tas ir viss, ko es daru. Mans mākslinieciskais žests ir mazs. Darbā nekas nav jāmanifestē. Tas nav nekas pārāk nozīmīgs kā, piemēram, jauna ēka vai karš. Tā ir tikai māksla. Tā nav bīstama. Darbam ir sava dzīve, sava aura, un es nezinu, cik daudz manis tajā ir. Dažreiz es jūtos tā, it kā es esmu bijusi izvēlēta, lai to izdarītu. He!

Personīgās emocijas, situācijas – jūsu darbos to nav?     

Es par to domāju, taču nezinu, vai to var redzēt un sajust manos darbos. Tie nav superekspresīvi, es tajos neizpaužos par savu dzīvi. Varbūt tos var dēvēt par intelektuāliem, taču es nezinu. Man šķiet, ka daži tomēr ir ļoti emocionāli. Lai katrs skatītājs to izlemj pats: vienu tas aizkustina, citu – ne. Es tur vairs neko nespēju ietekmēt. Kad darbs atstāj manu darbnīcu un es to izlaižu no savām rokām, tam sākas sava dzīve. Reiz es ciemojos pie cilvēkiem, kuriem ir mans darbs, un pamanīju, ka tas ir piekārts kājām gaisā – virtuvē blakus daudziem citiem. Es nodomāju – eiiiiiii! Ko es varu darīt? Tas vairs nepieder man, es to esmu palaidusi pasaulē.

Vai zināt, cik daudz gleznu cilvēki ir izmetuši ārā, uzskatot, ka tās nav neko vērtas? Vinsents van Gogs mēdza dāvināt savus darbus, un cilvēki tos meta ārā, jo viņiem tie nepatika.       

Neviens nemet ārā jūsu darbus.

Es domāju, ka tas ir noticis. Es pati esmu metusi ārā savus darbus, kuri man nav patikuši, un man nav paticis daudz. Tagad cilvēki vairs nemet ārā manus darbus, jo viņi cer, ka tos var pārdot. Man ir reputācija. Es pati vairs nemetu ārā. Ja darbs man nepatīk, es to atstāju nepabeigtu. Jaunībā es biju nesaudzīgāka, kategoriskāka. Es rīkojos ātri! Es varēju gleznot visu nakti. Es liku darbus uz grīdas, staigāju pa tiem. Tagad esmu kļuvusi daudz garlaicīgāka. Es vairs nemetu darbus ārā, bet mēdzu darīt kaut ko citu, diezgan perversu – es krāsoju un pārkrāsoju atkal un atkal. Tas turpinās tik ilgi, kamēr man rodas sajūta, ka darbā kaut kas sāk veidoties, kaut kas uzbūvējas. Katram ir savi niķi.

Redziet, es vairs neveidoju kompozīcijas. Man nav nekā liela un nozīmīga, ko pateikt savā mākslā. Man nav teorijas, kas ir māksla un kas nav. Agrāk tā bija cieši saistīta ar sabiedrību, pašlaik katrs ir par sevi, un jūs varat darīt visu, ko vien vēlaties. Mūsdienās var izskaitļot, kas ir modē, kas būs interesants un kas nebūs. Es nezinu, vai kādreiz esmu bijusi modē, taču arī senāk mākslas vēsturē ir bijis tā, ka tev ir jāglezno tādi vai šādi, citādi cilvēki saplēsīs tavus darbus, smiesies par tevi vai ieliks tevi cietumā. Ja tu strādāji baznīcai, tev bija jāpilda baznīcas norādījumi: šeit ir krusts, tur ir cilvēks, kurš meties ceļos, pa vidu – Jēzus.

Tagad nekā tāda vairs nav, visa pasaule dara, ko grib. Daži pievēršas politiskajai mākslai, kritizē situāciju savā valstī, kā to dara ķīnietis Ajs Veivejs, vai runā par personiskajām problēmām. Sievietes stāsta par savu stāvokli sabiedrībā, par savām izjūtām – tā ir feminisma māksla. Mani tas nesaista un nekad nav saistījis. Es vienmēr esmu vēlējusies radīt tādus darbus, kuru fiziskā klātbūtne būtu ļoti jūtama kādā noteiktā vidē vai interjerā.

Vai pašreiz cenšaties strādāt pēc iespējas vairāk vai mazāk?

Es noteikti necenšos strādāt pēc iespējas mazāk. Kad biju jaunāka, man bija periodi, kad es vispār nespēju strādāt. Tu centies, bet nekas nesanāk. Es pat gāju pie psihoterapeitiem, lai tiktu galā ar dažām problēmām dzīvē, kuras man traucēja strādāt. Man izdevās pārvarēt šīs grūtības. Man ir jāstrādā, jo tā es pelnu iztiku. Jau aptuveni trīs gadus man nav bijis jaundarbu izstādes. Es zinu, ka Latvijā māksliniekiem iet grūti, un man ir ļoti skumji. Ja jūs gribat, lai viņi turpina šeit dzīvot un strādāt, sabiedrībai ir jāatbalsta mākslinieki, citādi viņi visi aizbrauks uz Berlīni, Diseldorfu, Londonu, Ņujorku un Losandželosu.  

Kad man rodas, attīstās kāda ideja un sāk veidoties darbs, es turpinu strādāt līdz brīdim, kad man izdodas atrisināt šo māksliniecisko situāciju. Esmu ar to pārņemta, nespēju darīt neko citu, un tad es saku – es vēlos to parādīt. Darbs prasa koncentrāciju, impulsu, bieži tas dzimst galvā visai neskaidrā, miglainā veidā. Es neesmu no tiem māksliniekiem, kuri precīzi zina – es gleznošu to, to un to.    

Pēdējos gados es veidoju gleznu sēriju Galaktikas reverss, izstādē Rīgā ir grafikas darbs no šīs sērijas. Tie visi ir balti darbi. Ideja par reversu radās, jo es biju nogurusi no melnās krāsas. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti – radīt melnu gleznu, kura patiešām iedarbotos. Tāpēc esmu izdomājusi veidot baltas gleznas, un es atkal saskaros ar grūtībām, jo nav vienkārši padarīt šos darbus interesantus sev pašai. Es krāsoju un pārkrāsoju atkal un atkal. Man ir ideja, taču šīs idejas robežās es dodos visdažādākajos virzienos, izmēģinu visādus veidus, kā var strādāt ar šiem tēliem. Tas nepārtraukti mainās, es esmu meklējumos, kaut gan sākotnējā ideja bija radīt baltas, nevis melnas gleznas.      

Līdzīgi pirms dažiem gadiem man radās interese par tāfelēm, kuras es gleznoju un apgleznoju. Tas notika ap to laiku, kad es gleznoju melnas nakts debesis – man ir ap divdesmit tādu darbu. Es biju apsēsta ar ideju radīt kaut vienu ļoti labu gleznu, un dažas patiešām ir izdevušās. Citas man nešķiet tik lieliskas. Pēc tam es radīju dažas pelēkas gleznas. Kādu dienu es skraidīju ap savu māju Amerikas laukos un krāmu izgāztuvē ieraudzīju bērnu tāfelītes. Melnas – kāda laime! Tās uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Es iegādājos vēl dažas tāfeles un pieliku tās pie sienas savā darbnīcā, teikdama – tās ir kā manas gleznas. Es arī izdomāju izgatavot atrastās tāfeles kopiju, lai paskatītos, cik tuvu oriģinālam es to varu izdarīt, turklāt baudot apgleznošanas procesu. (Jau pieminētais objekts Tāfeles, 2008–2014, ir aplūkojams Rīgas biržā: viena ir atrasta, otra – izgatavota – J. J.) Kad jūs skatāties uz šo darbu, jūs it kā dzīvojat līdzi tā tapšanas procesam.

Kādā brīdī es sapratu, ka kustībām un virzieniem mākslā vairs nav nozīmes, modernā māksla ir beigusies. Vēsturē ir Matiss, Pikaso, Džakometi – visi šie izcilie mākslinieki –, un ko es varu izdarīt? Neko. Tāpēc es daru to, ko daru, un strādāju tā, kā strādāju. Mana māksla ir saistīta ar skatīšanos, tajā ir jāieskatās, un vienīgais, kas man atliek, ir kaut ko radīt. Es to radu un ievietoju mākslas kontekstā. Jums jānosaka, ko tas nozīmē. Es pati to nezinu, un es domāju, ka dažiem tas var šķist depresīvi. Es gan uzskatu, ka tas ir prieka pilns process. Gleznošanas, skatīšanās, ieskatīšanās process. Man ar to pietiek. Strādājot ar objektiem, es tos radu no jauna. Izstādē Rīgā ir daži no tiem. Tie ir nedaudz dīvaini, jūs redzēsiet. 

Dīvaini? Jūsu darbiem allaž ir perfekts izpildījums, smalka, darbietilpīga, laikietilpīga tehnika.

Es nekad neesmu centusies radīt perfektus darbus. Taču es tos apzināti veidoju nekustīgus, mierīgus, klusus. Tā ir nekustīga pasaule, un man patīk glezniecības nekustīgums. Pat mani objekti ir nekustīgi. Tieši tāpēc es neesmu kļuvusi, teiksim, par videomākslinieci. Es nemēģinu padarīt gleznu interesantāku, izdomāt kaut ko ārišķīgi pievilcīgu.

Pat agrīnajā periodā, kad es glezniecībā izmantoju kara tēlus, mani darbi bija mierīgi un klusi. Mācoties skolā Indiānā, es centos veidot abstraktas gleznas. Vēlāk, kad glezniecībā sāku iedvesmoties no dažādiem objektiem un tēliem, man atvērās pilnīgi cita pasaule – es sapratu, ka varu izmantot pilnīgi jebko. Uguni, lidmašīnu, okeānu! Es varu pārcelt okeānu pavisam citā telpā – tas tur arī paliks, un man būs sajūta, ka tā arī vajag, ka viss ir izdarīts pareizi. Lieliski! Tas nav nekas pārāk nozīmīgs, un es nezinu, kā par to spriedīs mākslas vēsturnieki. Glezniecības pasaule jebkurā gadījumā ir pietiekami abstrakta. Tu izmanto kādu tēlu, tu neitralizē to un liec tam atdzīvoties citā telpā – to es arī daru.     

Liela nozīme ir uztverei. Jūs taču zināt, ka okeāns ir milzīgs, bet es to esmu iespiedusi citā telpā – vienā rāmī, vienā izstāžu zālē. Es vienmēr rūpīgi domāju par manipulācijām ar aizgūtu attēlu, par proporcijām, jo tā ir daļa no jūtīguma, kas nodrošina darba saturam dzīvi citā dimensijā.     

Jaunajā dokumentālajā filmā Teritorija Vija Celmiņš var redzēt, ka darbnīcā Ņujorkā jums palīdz divi asistenti. Ko īsti viņi dara? Kā veidojas jūsu attiecības ar viņiem?

Es viņus ienīstu! Viņi ir kā mēbeles. Visu laiku sarunājas, staigā no viena kakta uz otru. Pie Džefa Kūnsa strādā 60 cilvēku, es knapi tieku galā ar diviem. Japāņu izskata sieviete Naho man palīdz ar datoru, viņa kārto papīrus, kas ir saistīti ar nodokļiem. Ceru, ka tagad viņa ar to nodarbojas! Viņa man sagatavo audeklus. Savukārt Džeimsons prot iesist naglu sienā, viņš piekar visu, ko man vajag. Viņš bieži saka: "Vija, nedari to, es palīdzēšu!" Tas ir patīkami – beidzot atļaut kādam pateikt šos vārdus. Džeimsons visu var pacelt! Es tagad gribu taisīt lielas gleznas. Agrāk Džeimsons strādāja grafikas galerijā. Viņš sagatavo manas gleznas transportēšanai. Viņš tik skaisti iepakoja darbus, kuri tika atsūtīti uz Rīgu! Filmā jūs redzējāt, ka viņš man palīdz veidot mecotintas – man tas aizņemtu desmit gadu. Viņš man ir liels palīgs. Atšķirībā no jums es tomēr kļūstu vecāka ar katru dienu.

Vai tāda lieta kā iedvesma jums ir svarīga?

Jā. Es to atrodu pēkšņi, spontāni, piemēram, šķirstot grāmatas bibliotēkā. Tā radās iedvesma maniem agrīnajiem darbiem. Tu ieskaties un saproti, ka tēls tevi uzrunā – tā ir iedvesma. Tādos brīžos man nācās izgriezt šos attēlus no bibliotēkas grāmatām. Tas ir slikti, taču es biju tik jauna, dedzīga un nepacietīga – man vajadzēja iegūt šos attēlus. Bibliotēkās man patika apmeklēt zinātniskās literatūras nodaļu, jo mani saistīja zinātniskie attēli – tajos ir tik daudz fantāzijas un zināšanu, kaut gan pašos tēlos vizuāli, šķiet, nav nekā īpaša. Savā mākslā es tos reinterpretēju, pārceļu no vienas realitātes citā.        

Jūsu māksla labi darbojas arī citā kontekstā: piemēram, darbs Koncentriskas kustības peilējums C (1984) rotā amerikāņu kvarteta Kronos albuma vāku, šajā ierakstā ir iemūžināts Pētera Vaska 4. stīgu kvartets. Jūs esat veidojusi scenogrāfiju horeogrāfes Trišas Braunas baletam O zlozony/O composite Parīzes operā, uzvedumā skan Lorijas Andersones mūzika. Vai jums patīk sadarboties ar citu mākslas žanru pārstāvjiem?

Man patīk mūzika. Modernā mūzika, pasaules mūzika/world music. Man patīk tas, ko dara Rajs Kūders, viņš ir īsts pasaules mūziķis. Dažreiz paklausos džezu. Man patīk klasiskā mūzika, taču es nedomāju par savu mākslu mūzikas jēdzienos, tā ir pavisam cita pasaule. Kvartets Kronos palūdza, vai var izmantot manu darbu diska noformējumam, un es piekritu. Albuma vāks izskatās labi. Es gan nezinu, kāds tam ir sakars ar mūziku. Tikai tāds, ka Pēteris Vasks ir latvietis un man arī ir latviešu saknes. Tas man patika.      

Trišas Braunas uzvedums bija cits gadījums – es iedevu zīmējumu, un tas kļuva par pamatu scenogrāfijai, kura man ne pārāk patika. Tomēr es biju ļoti laimīga nokļūt uz Parīzes operas skatuves. Es nodomāju: tas ir mirklis, ko esmu gaidījusi! Izrādes beigās mūs, radošo komandu, izsauca uz skatuves. Es redzēju visu zāli, tur bija cilvēku pilns, mēs paklanījāmies prožektoru gaismā – es jutos nonākusi kādā lugā. He-he-he! Nedomāju, ka es varētu būt scenogrāfe, jo esmu pieradusi strādāt mazākā mērogā. Manus darbus bieži vēlas izmantot rakstnieki un dzejnieki savu grāmatu noformējumam. Es jūtos pagodināta, ka viņi par mani iedomājas. Taču esmu pārliecināta, ka mana māksla eksistē tajā kontekstā, kurā es to radu. Tas ir galvenais.           

Tātad jūs neiesaistāties sadarbības projektos.

Es nedaru neko komerciālu. Es radu mākslas darbus – tie vai nu aiziet, vai ne. Ja neaiziet, tie atgriežas manā darbnīcā un dzīvo ar mani. Mākslas darbs ir objekts, kurš it kā ir neatkarīgs, tomēr tas joprojām ir daļa no manis. Man nepatīk dzīvot ar saviem darbiem, man nepatīk, ja tie ir apkārt, un tajā pašā laikā es vienmēr domāju – man vēl nedaudz jāpastrādā, man vēl kaut kas jārada, jāuzlabo. Tāda ļoti destruktīva situācija. Parasti mājās es neizlieku savus darbus, tikai dažreiz. Mani darbi ir citiem cilvēkiem, viņi tos uzliek un noņem.

Es nedomāju, ka es atkal kaut ko darīšu operā. Tas būtu interesanti, ja es nebūtu tik veca. Tagad jau ir par vēlu kaut ko sākt. Bija neilgs brīdis, kad es domāju, ka varētu piedalīties vēl viena iestudējuma veidošanā, tomēr man šķiet, ka teātris man to pajautāja mirkļa iespaidā. Trišas Braunas uzveduma gadījumā es neko īsti neietekmēju. Jūs to esat redzējis?

Nē.

Tas nebija īsti balets, tā ir modernā deja. Es par to neko daudz nezinu, es tajā procesā neiesaistījos pārāk dziļi. Es tikai iedevu zīmējumu. Viņi man teica – mēs vēlētos izmantot jūsu darbu. Es nezinu, cik veiksmīgs bija tas iestudējums, jo es nekoordinēju savu darbu ar dejotāju kustībām un horeogrāfijas zīmējumu. Es nebiju daļa no tā procesa. Man patīk visā būt iesaistītai, lai es varētu kaut nedaudz kontrolēt darba tapšanu.  

Vai Ņujorkā apmeklējat teātri, operu, koncertus?

Man patīk aiziet uz Kārnegija zāli, man patīk klausīties klaviermūziku, un es esmu dzirdējusi daudzus lieliskus pianistus. Taču es neeju bieži. Kad biju jaunāka, es gāju uz džeza koncertiem, tagad vairs ne. Es nezinu, vai modernais džezs mani interesē tikpat ļoti kā mūzika, kuru spēlēja vecie čaļi – Ornets Kolmens, Džons Koltreins, Mailss Deiviss. Mani fascinē tā vecā mūziķu pasaule. Pasaule, kuru radījuši visi tie izcilie talanti labu laiku pirms tam, kad džezs kļuva tik komerciāls. Tā bija romantisma pilna ēra – tas periods sakrita ar laiku, kad mēs ieradāmies ASV. Tas bija džeza ziedu laiks – 40. gadu beigas, 50. gadu sākums –, taču mēs neko nezinājām par to mūziku. Es sev atklāju džeza burvestību tikai koledžā, kad draugi mani aizveda uz koncertu.

Pašlaik es apmeklēju tikai klasiskās mūzikas koncertus, un tie man sagādā baudu. Maniem draugiem ir vietas ložā, un viņi mani aicina, kad ir kāds labs pasākums. Kas ir pēdējais, ko esmu redzējusi? Salome? Es vairs neatceros. Uz rokmūzikas koncertiem es gan neeju. Es augu laikā, kad mēs visi radio klausījāmies Bobu Dilanu, kuru es, protams, mīlēju, The Beatles, The Rolling Stones – visus tos 60. gadu puišus.

Rajs Kūders ir labs mans draugs, es labi pārzinu viņa daiļradi. Pateicoties viņam, es sāku interesēties par agrīno džezu. Rajs Kūders visu zina, viņš ir muzikologs. Buena Vista Social Club ir brīnišķīgs ieraksts. Vai esat dzirdējis Raja Kūdera un Kubas mūziķa Manuela Galbāna albumu Mambo Sinuendo? Diezgan labs! Tajā nav dziedāšanas, tikai instrumentālā mūzika.

Patiesībā māksla ir nedaudz līdzīga mūzikai, jo īpaši mana māksla. Jūs taču nesakāt par mūziku – ko tā nozīmē?! Ko nozīmē šī simfonija? Ko nozīmē Mocarts? Jūs to piedzīvojat, un arī mana māksla aicina skatītāju piedzīvojumā. Es domāju, nu jau pietiks runāt.    

Pēdējais jautājums. Kas jūs dara laimīgu?

Gleznošana. Strādāšana darbnīcā. Es visu laiku lasu. Man patīk būt dārzā, stādīt un audzēt visu kaut ko. Es sapņoju par ceļojumiem uz visskaistākajām vietām pasaulē. Es vēlos doties uz Mongoliju, Tibetu un Islandi. Es esmu bijusi Patagonijā. Mani fascinē Amazones upe. Es gribētu uzkāpt Bolīvijas kalnos. Es apzinos, ka dažiem no šiem sapņiem nav lemts piepildīties, taču varbūt es joprojām varētu tos īstenot. Mani saista pati ceļošanas ideja, un man vajadzēja aktīvāk ceļot, kad biju jaunāka. Mani intriģē vistālākie pasaules nostūri, man patīk domāt par to, kas tur ir bijis un kā cilvēki tur dzīvo.

Kādreiz man bija doma aizbraukt uz Sibīriju. Šķiet, tas bija Ilmārs Blumbergs, kurš mani brīdināja, ka man tur var nepatikt – vasarā par daudz odu! Pēc tam es izlasīju amerikāņu rakstnieka un humorista Īana Freizera grāmatu Travels in Siberia par viņa ceļojumu no Sanktpēterburgas uz Vladivostoku, un tas mani atturēja no šā sapņa īstenošanas. Viss, beidzam!

Vija Celmiņa
Personālizstāde Dubultā realitāte
Muzejā Rīgas birža līdz 22.VI
 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja