Vēstures atlūzās

Nez vai kādā ģimenē tā vēl notiek – visi sanāk kopā pie klāta galda un stāsta stāstus? Tas nekas, ka stāsti atkārtojas, svarīgi ir pieminēt, kādi gan krietni ļaudis bijuši mūsu tēvi un mātes! Pirms pieciem gadiem seriāls ar nosaukumu Unsere Mütter, unsere Väter saviļņoja visu Vāciju, jo atainoja kara laika jauniešu atšķirīgos likteņus vēsturiskajā realitātē. Runa bija par faktiski nu jau aizgājušo vecvecāku paaudzi. Stāstu stāstīšana mākslā katru atsevišķu gadījumu neglābjami vispārina, jo nozīmju pārnesums ir mākslas akta pamatā. Mākslā neviena vairs nav "viņu" problēma, visas kļūst "mūsu".

Radinieki stāsta tā, ka par katru atrodams kas labs, ko pieminēt, – pat ja vectēvs bijis blēdis, tad atjautīgs un pārdrošs, ja ome ar plašu sirdi – kāds iesauksies: bet kas tā bija par sievieti! Neviens taču nav tāda niecība, lai teiktu – pa dubļiem kūlās, tur arī palika! Tad nemaz nebūtu vērts sēsties pie galda. Par kopā nākšanu un stāstu stāstīšanu man bija jādomā pagājušonedēļ, kad vienu pēc otra skatījos teātra un kino jaunumus – Nacionālā teātra izrādi Katls un filmu Spiegs, kurš mans tēvs. Abās netrūkst lielisku brīžu, bet ar vispārinājumiem vēl kavējos. Pagaidām domāju – kāpēc "mūsu" stāsti iznāk par nabagiem un zaudētājiem, turpretim citiem…

Nē, tā nav prasība pēc "pozitīvā varoņa", tieši otrādi – atceraties filmu Krusttēvs? Galvenais varonis – nelietis, protams, bet kas par draņķi bija! Gan jaunā izrāde, gan filma brīžam cenšas aizšķilt sentimentu vai radīt tādu kā moceklības oreolu ap tēliem, bet vienā gadījumā pretojas romāna autora griba, otrā – sausi vēstures fakti. Izrādē sižetu satur kopā fiktīva "vienkāršā VDK ziņotāja" dzīves gājums, otrā – personas, kas divdesmit gadu veltījusi līdzcilvēku iesaistīšanai slepeno dienestu spēlītēs, reālā biogrāfija. Nianse, ka dienesti bija divi, nevis viens, maina stāsta anturāžu, nevis pamatu. Bet te, lūk, mediji piespēlē dzīves, nevis mākslas konfrontāciju: vienas ģimenes galva bijis inženieris ar disidentiskām domām, otras – mākslinieks, veselas nozares – latviešu modernās tekstilmākslas – ciltstēvs.

Abiem dēli, tīrā sakritība, dzimuši vienā gadā. Pirmā ģimene emigrējusi no LPSR, otra brīvajā pasaulē dabūjusi ieskatīties tikai laiku pa laikam. Abi stāsti ir par grūtām izvēlēm un, iespējams, pazemojošām procedūrām no varas puses. Bet nu, pēc daudziem gadiem, uzpeld ziņas, ka tekstilmākslinieks esot varai stāstījis, ar ko viņš tajā pasaulē ticies. Arī ar jaunu juristu, pirmās ģimenes dēlu. Pat ne ziņas – atstāstījumi, nepārbaudāmas liecības, ar ko modīgajā «tiesiskajā» izpratnē pat nebūtu, ko iesākt. Atmaskotāja lomā – tas pats jurists, tagad jau valsts pirmā persona ar visu savu morālo un institucionālo autoritāti. Otras ģimenes dēlam, arī māksliniekam, atliek tikai rakstīt vēstuli medijiem. Izlasīju.

Neesam personiski pazīstami, tāpēc saku ar avīzes starpniecību: kāds gan krietns cilvēks bijis Jūsu tēvs!