Latvijas Nacionālais kultūras centrs līdz 25. novembrim pieņem piedāvājumus konkursā Latvijas Republikas simtgades svētku Deju lieluzveduma mākslinieciskā koncepcija. Deju lieluzvedums notiks 2018. gada 18. novembrī, un tā mērķis ir "vienotā mākslinieciskā uzvedumā atklāt deju formu un žanru daudzveidību, iekļaujot tajā profesionālo deju – baletu un laikmetīgo deju, amatiermākslas deju – skatuvisko tautas deju un mūsdienu deju, kā arī sporta deju". Doma skaidra – apvienot. Vai šāda piespiedu draudzība ir nepieciešama? Vai veicinās toleranci? Kā jutīsies vēderdejotājas, ielu vingrotāji un citi, kuru nav sarakstā? Vai maz iespējams ietvars, kurā visas dažādās kustību formas var sevi parādīt vienlīdz labi un sev piemērotākajā formā? Uzdevums ģeniālam režisoram? Un rezultāts tik un tā "kāpostnieks", pēc kura visiem paģiras?
Līdz 20. novembrim VKKF pieņem pieteikumus mērķprogrammas Profesionālu nevaldības kultūras organizāciju atbalsts 2016 konkursā. Laikmetīgās dejas organizāciju projekti jāsniedz teātra mākslas nozarē. Doma skaidra – sadalīt. Turpmāk laikmetīgā deja būšot pie teātra, savukārt skatuviskā tautas deja un balets paliks pie mūzikas un dejas nozares. Vai būs "teātra un dejas nozare" un "mūzikas un dejas nozare"? Vai arī laikmetīgajai dejai tiks atņemts dejas vārds? Ko darīt, ja balets aicinās laikmetīgās dejas horeogrāfu? Ko darīt, ja laikmetīgās dejas izrādē būs baletdejotāji? Projekti jāsniedz starpnozarē? Kā pierādīt, ka tas arī ir deja? Kāpēc jāpierāda?
Var jau teikt, ka, tikko ir runa par naudu un papīriem, absurdi riņķa danči gadās it visur. Tomēr man šķiet, ka dejā iet interesantāk. Gan Mocarta mūzikas koncerts Lielajā ģildē, gan Platona Buravicka klavieru preparēšana vecā rūpnīcā ir mūzikas nozare. Vienalga vai mākslinieks zīmē puķes vai runā par nodomu nezīmēt neko, tā ir vizuālā māksla. Katrs dod priekšroku kam citam un mēdz arī noburkšķēt: "Tā vispār nav māksla", bet kopumā ir skaidrs, kur ir mūzika un kur – vizuālā māksla. Vai dejas bīdīšanai šurpu turpu un dažādiem mākslīgas draudzināšanas un naidošanas žestiem pamatā ir formālu rūpju trūkums valstiskā līmenī? Vai arī pati deja un dejas cilvēki ir citādi? Ar Gunāru uzreiz sadejojos, bet Ivaram turpināju kāpt uz kājām. Tas nenozīmē, ka partneris nav profesionāls vai es nemāku dejot. Baleta nodarbība bija tā nekas, bet neiegaumējamā vārdā nosauktā dejas klase mainīja visu dzīvi. Hiphopa un laikmetīgās dejas sintēze mēdz būt veiksmīga, etnogrāfiskās dejas un sporta deju apvienojumu neesmu redzējusi, bet zinu, ka viss ir iespējams.
Deja attiecas uz visiem cilvēkiem, kuriem ir ķermenis. Varbūt tāpēc, ka deja ir pārāk tuvu, ir tik grūti tikt skaidrībā? Ir grūti pieņemt ne savu deju, jo tad jāatzīst, ka mana ķermeņa izpratne ir tikai viena no versijām? Kamēr vieni domā apvienot vai sadalīt, citi dejo visu pēc kārtas, ir veseli un laimīgi, bet labprātāk iet tikai paši uz saviem koncertiem.