Šajā vienkāršajā publicista teikumā mani ne tik ļoti saista tas, ka viņš nav sapratis no izrādes ne vārda, bet tas, ka viņš pārdzīvojis īstu mākslas baudu.
Es mēģinu iztēloties, ko viņš pārdzīvojis. Tā laika atsauksmēs par Mierlauka režiju klejoja dažādi viedokļi. Daži viņam pārmeta, ka Kangars neesot diezgan reāls, bet pūķis toties esot bijis pārāk reāls. Tomēr XX gadsimta sākumā teātra mākslā reālāks bija kaut kas cits. Raiņa dramaturģijai bija lemts kļūt ne tikai par Jaunā Rīgas teātra sākumu un repertuāra balstu.
Luga Uguns un nakts kļuva ne vien par kases gabalu, bet arī par veselu tautas kustību. Teātrim tajā laikā līdzekļu nebija. Palīgā nāca pati latviešu tauta un no visām malām sūtīja ziedojumus. Tas viss notika vairāk nekā gadsimtu senā pagātnē. Laikā, kad kapitālisms un divi pasaules kari vēl nebija mainījuši cilvēku domāšanu. Laikā, kad Latvijai smags pārdzīvojums bija vēl tikai priekšā. Laikā, kad teātra skatītājam un teātrim vēl bija pavisam citādas attiecības nekā šodien.
Uz teātri var iet dažādi. Var "skatīties izrādi", un var "pārdzīvot izrādi". Skatītāju, kuri iet "pārdzīvot izrādi", kļūst arvien mazāk, jo iekšējā kustība prasa laiku. Tāpat kā Rainis prasa laiku. Pierast pie viņa nevar pamatskolas literatūras stundās. Rainis ir vesels laikmets. Dziļš pārdzīvojums. Iekšēja kustība. Tas, kurš pa īstam saticies ar Raini, zina – tā ir kā lūgšana vienatnē. Rainis ir tur, kur tu esi ar Raini. Nevis otrādi.
Vasaras sākumā man laimējās nokļūt brīnumainā ceļojumā pa Raiņa bērnības takām Tadenavā un Kaldabruņā. Kopā vēl ar dažiem dzejniekiem un vietradi Jāni Ķīnastu mēs devāmies izbraucienā pa Dunavas mežiem ar vietējo skolēnu autobusu. Atceros, ka, iekāpjot autobusā, brauciena organizatore mums visiem lūdza turēt klades atvērtas un veikt pierakstus. Es nezinu, ko viņa no mums, dzejniekiem, gaidīja, taču vienīgais, ko gribēju pierakstīt, bija klusums.
Atmiņā palikusi ainava no Tadenavas muzeja. Kad mēs visi bariņā tikām nostādīti pie Raiņa pieminekļa, gide sāka skaitīt no galvas Raiņa dzejolīti par bērnību. Kamēr viņa gaišā un skanīgā balsī to skaitīja, mums aiz muguras rupji bauroja vietējie strādnieki, kuri tobrīd remontēja muzeju. Tajā brīdī pievērsos viņiem – strādniekiem. Tak pie kājas viņiem tas Rainis, nodomāju. Viņi tur vienkārši pelna naudu. Strādā. Tikmēr muzeja gide mīlošā balsī turpināja skaitīt dzejolīti. Uz mirkli jutos, kā nonākusi starp lielu mīlestību un pilnīgu vienaldzību. Arī manās attiecībās ar Raini mani ik pa laikam vienlaikus pārņem divas šīs galējās emocijas – liela mīlestība un pilnīga vienaldzība. Pierast pie Raiņa var tikai katrs pats. Pie Raiņa var arī nepierast. Tas nav obligāti.
Šogad Latvijas Nacionālais teātris sezonu atklāj ar Uguni un nakti Viestura Kairiša režijā, un tikai tagad man ir sajūta, ka pa īstam sācies Raiņa un Aspazijas gads. Man jābēg mūžībā, piebilstu Rainis.