Pirms kāda laika, strādājot pie izrādes Daugavpils teātrī, ar kolēģi aizrunājāmies par dzīvi – kā tas teātrī mēdz gadīties –, un viņa man teica: "Tu esi cilvēks tad, kad tev ir mazliet auksti, mazliet gribas ēst un ir mazliet skumji." Vai kā par jaunību savā Dienasgrāmatā izteicies Alvis Hermanis: "Es visu laiku biju vientuļš un nelaimīgi iemīlējies." Par to, kad tu patiešām esi mazliet cilvēks, varētu turpināt bezgalīgi, bet vienīgais komponents, kurš paliek nemainīgs visos piemēros, iespējams, ir skumjas. Skumjas kā ķīmisks elements starp "par maz" un "par daudz". Skumjas kā zelta vidusceļš. Kā stihija. Kā jūra. Un ik reiz, kad man neizdodas piekļūt sev pašai, es dodos pie jūras. Jūra ir kā dvēseles duļķu mērinstruments. Kad tu pats vairs netiec sev klāt, jūra tiek. Viņa tā dara. Izskalo.
Oktobra izskaņā Latviju pāršalca cilvēku ieraksti un fotogrāfijas sociālajos tīklos ar tādu kā izbrīna kliedzienu – kur pazudusi jūra? Ūdens Kurzemes piekrastē un Kolkā nudien bija atkāpies neierasti tālu, atsedzot piekrastes kailumu. Es pie jūras nebiju bijusi vairāk nekā gadu. Kādu mēnesi no vietas pat biju apņēmusies turp aizbraukt, taču allaž kaut kas atgadījās un plānus nācās atcelt. Līdzīgi kā dabas katastrofas – tās nenotiek pēkšņi, zeme tās ir sagatavojusi, arī skaistas tikšanās ar cilvēkiem, kurus neesi saticis vairākus gadus, notiek negaidīti. Visskaistākie ceļojumi sākas neplānoti. Tā sākās mūsu brauciens uz Kolkas ragu. Ar draudzeni, kuru nebiju satikusi vairākus gadus. Satikušās Valmierā, mēs kopā ar viņas ģimeni un manu māsu devāmies gandrīz 600 km braucienā noskaidrot, kur pazudusi jūra. Un kā tas vispār dabā izskatās – pazust. Pazušana, izrādās, bija sākuma punkts. Mēs bijām atradušās.
Es bieži domāju par to, kā cilvēki, kuri atkal atradušies, atrod ceļu viens pie otra. Atkal. Par ko viņi runā. Atkal. Par ko klusē. Atkal. Kas ir tas, ko viņi kopīgi klusējot atceras. Atkal. Tā kā draudzene bija tikai nesen nolikusi tiesības un kļuvusi par pilntiesīgu autobraucēju, mēs sarunājāmies caur ceļu satiksmes noteikumiem. Turklāt viņa pamanīja un komentēja visas pretim braucošo autobraucēju kļūdas. Līdz pat Kolkas ragam mēs bijām teju izrunājušas visu Gunsteina Bakes grāmatas Moda un Oda saturu. Šo grāmatu viņa nebija lasījusi. Lai nokļūtu Kolkas ragā, mums vispirms bija jāizmanevrē starp automašīnu rindām. Izejot jūras krastā un ieraugot to cilvēku pūli, mani pārņēma sen nepiedzīvota saviļņojuma sajūta. Mazliet nosaluši mēs tur klīdām. Bēgums mūs bija uz brīdi padarījis par cilvēkiem. Ja Dievs zīmētu ar ogli, mēs viņa molbertā izskatītos kā sīki, niecīgi punktiņi. Līdzīgi oļiem, kurus to svētdien bija atkailinājis zemes smaguma spēks. Plūdmaiņa. Jūras satiksmes noteikumi.
Caur notikumu un dienu steigu dažkārt iznirst mirkļi un cilvēki, kas līdzinās baltam galdautam, kuru kāds uzklāj uz sirds galda. Dažkārt vienīgais, kas mums ir jādara, ir jāierodas pie šī galda. Vēl biežāk mums pašiem ir jābūt šim galdam. Jānotrauc no tā putekļi. Jāuzklāj balts galdauts. Kad jūra atkāpjas, krastā parādās cilvēki – mazliet nosaluši, mazliet izsalkuši un mazliet skumji. Tomēr par spīti spēcīgajam vējam un lietum, viņi brien jūrā. Bēgums viņus ir padarījis drošus. Draudzība rīkojas līdzīgi – lai atrastos, ir jāpazūd. Lai varētu uzzīmēt kādas vietas karti, tā vispirms ir jāaizmirst