Domu kambaros saliku līgonakts pieredzi, un viens pasākums no laika, kad vēl Repše nestaigāja ādas uzvalkā, ir joprojām topa augšgalā.
Līgosvētkos nolēmu būt viens un doties pārgājienā. Vakarā sēdos pēdējā vilcienā uz Skulti, izkāpu galapunktā un pēc brīža biju pie jūras. Mugursomā sviestmaizes, dzeramais ūdens un lietusjaka. Arī tajā gadā lija, un atmiņas ir ar tādu kā pasaules gala pieskaņu – svinētāji jūras krastā bija sakurinājuši ugunskurus un tad, lietum sākoties, izgaisuši, it kā viņus būtu uzsūcis citplanētiešu kuģis. Vientuļajā pludmalē uz kvēlošajām oglēm pacepu siermaizes un devos tālāk, lai pēc brīža pasēdētu pie nākamā pamestā ugunskura, kur oglēs joprojām melnēja kartupeļi.
Romantiski vientuļais ceļojums beidzās mirklī, kad, iekāpjot Pabažos rīta vilcienā uz Rīgu, mani sagaidīja līdz dziļai šļupstēšanai sakodušies jāņotāji, kas vēl mēģināja dziedāt tikko disenē skanējušās melodijas. Tie, kas nedziedāja, klanīja galvu vai bezspēcīgi vēma. Dažviet tika risināti dzēruma strīdi starp greizsirdīgiem pāriem, un vilciens atgādināja peldošu slimnīcu, kas ar pacientiem tiek mētāta jūrā vētras laikā.
Par latviešiem un dzeršanu es atkal aizdomājos šoziem, kad izplatījās britu neirozinātnieku pētījuma rezultāti, kuros tieksme pēc alkohola tiek saistīta ar gēnu RASGRF-2. Gēns ir atbildīgs par dopamīna izdalīšanos smadzenēs, un šī ķīmiskā viela ir tieši atbildīga par baudas sajūtu ķermenī.
Tika secināts, ka cilvēkiem ar šī gēna mutācijām ir lielāka tieksme pēc alkohola, kura lietošanu "pieprasa" apzinātais gēns. Tātad – kāda tur vēl brīvā griba un izvēles iespējas! Ja esi piedzimis ar to sačakarēto gēnu, spirta smaka tevi uzbudinās visu mūžu, mudinot apmierināt mazos pavēlniekus.
Bez dzeršanas līgovakarā latvieši dzied. Dzied tā, ka Latvijas Radio 2 šlāgeri naktī iet cauri mežiem un plūst pāri pļavām, sajaucoties ar baltajiem miglas vāliem. Un kāpēc mēs dziedam? Tāpēc, ka patīk tautasdziesmas? Nē! Kanādas Makgila universitātes neirozinātnieki ir secinājuši, ka mūzikas klausīšanās cilvēkam dod to pašu eiforijas sajūtu, kādu rada sekss, kokaīns vai apbalvojumi. Un vainīgs pie tā visa ir tas pats dopamīns, baudas viela mūsu galvā! Dzirdot patīkamu mūziku, mazie kanāliņi smadzenēs atveras, un sistēmā tiek iešļākts apbalvojuma sajūtas sīrups. Sanāk – Dziesmu svētki ir viena kārtīga ķīmiska megaapreibināšanās, kur parādi atkal vada pelēkie vīriņi – uzbudinošās vielas kārie receptori!
Cik daudz cilvēkā ir brīvās gribas, un cik stipri mūs vada gēni un vides diktētie noteikumi – tēmas, par kurām vēl būs daudz putainu strīdu. Gan jau mēs uzzināsim, kurš gēns ir atbildīgs par nepārvaramu vēlmi svinēt Līgo. Bet viena lieta patiešām ir skaidra – jūnijā baigi gribas savienoties ar pirmatnējo, ar Latvijas dabu.