Es neesmu māksla

Uz pārdomām par šo tēmu mani rosināja dalība VKKF mērķprogrammas Latvijas skolas somas satura radīšana ietvaros tapušo darbu skatē Juglas vidusskolā. Komisijai un bērniem piedāvājām programmu divās daļās Māksla palīdz saprast un piedzīvot, un es aizdomājos par iespējamiem pārpratumiem starp "es esmu māksla" un "es vēstu par mākslu".

Pasauli var saprast substancionāli – telpai, laikam un lietām piemīt neatkarīga eksistence. Pasauli var saprast relacionāri – telpa starp mani un tevi pastāv tikai tad, ja mums ir attiecības. Šī telpa ir attiecīgi saturiski un emocionāli uzlādēta atkarībā no tā, kādas šīs attiecības ir. Laimē laiks pazūd, nelaimē velkas. Bez manas būšanas laikā mans laiks nepastāv.

Tāpat var lūkoties arī uz mākslu. Muzeja krātuvē ir glezna. Reāls objekts. Mākslas pieredze ir tad, ja kāds uz to skatās. Taču arī fakts, ka šis audekla gabals maksā miljonu, it tikai attiecību rezultāts, nevis objektīva realitāte. Grūtāk ir ar deju. Dejotājs guļ gultā. Vai viņš ir māksla? Diploms ir pie sienas. Ja dejotājs no rīta piecelsies un varēs padejot, būs māksla. Ja nevarēs, vairs nebūs mākslas? Ja izvēlēsies cita veida dialogu, vairs nebūs mākslas vai būs slikta māksla?

Zinot, ka māksla kā objekts ir ierastāks, mēģinājām skolēnus ievest pasaulē, kur notiekošais nav objekts, ko vērtēt, bet situācija, kurā piedzīvot sevi un savu attieksmi. Mēs neesam varoņi, stāsts nav par mums, bet gan par jums, satiekot mūs un ielūkojoties dažos mākslas darbos un tā tapšanā. Tikai daži skolēni izvēlēsies mākslu kā profesiju un pulēs sevi vai citu izteiksmes līdzekli līdz nesasniedzamai pilnībai. Pārējie izvēlēsies citas profesijas, taču pilnīgi visi "lietos" mākslu dažādos tās variantos. Un gribētos, lai visus variantus uztver kā vienlīdz cienīgus.

Varbūt reiz izdosies sagraut hierarhiju un gāzt objektus (preces) no virsotnes? Maģistrantūras programmas Laikmetīgās dejas mākslinieciskās prakses vadītājai Agripinas Vaganovas Krievu baleta akadēmijā vairs nebūs jāslēpj, ka studenti nevis lec un griežas, turpinot pulēt sevi kā objektu, bet sēž uz grīdas un kopā ar filosofu pārspriež jaunākās idejas par varu, ķermeni, kontroli un publisko telpu.

Belgradā 20. un 21. oktobrī notika Nomad Dance Advocates tikšanās – Balkānu valstu iniciatīva, kuras galvenais mērķis ir uzlabot laikmetīgās mākslas statusu reģionā. Forumu atklāja Karkatag Kolektiv izrāde Happy Render. Ar līmlenti pie konveijera lentes šķībi pielīmētais kruasāns nav māksla. Arī es, soļojot pa šo lenti mūzikas ritmā, nekļūstu par mākslu un neradu mākslu, bet izrāde ir asa nepiesātināmās patērētājsabiedrības kritika, kas nenotiktu bez skatītājiem un kruasāna. Kurš objekts te ir māksla? Nezinu. Attiecību modelis gan ir skaidrs – mākslinieki vēlas rosināt dialogu par kādu tēmu, būt situācijas scenogrāfi, ķīmiskās reakcijas katalizatori.

Vērtējums – "viņi neko tādu* nedara; tas ne pēc kā tāda* neizskatās; nekādas tādas* emocijas arī neraisa" – te nebūs tas atbilstošākais. Jau pēc dažām stundām, kad sēžu tumsā un skatos horeogrāfiski smalki veidoto Jovanas Rakičas izrādi Scrape, šī shēma atkal darbojas. Viņas ir tādas, ka arī sastingums izskatās tāds, un pēc izrādes ir tādas emocijas.

Man neviens pasaules skatījums un mākslas veids nešķiet labāks vai sliktāks par otru, bet patīk atpazīt un atšķirt. Un nevērtēt baletu ar kruasāna kritērijiem un otrādi.

* "Tāds" nozīmē to, ko katrs individuāli saprotam kā "labu mākslu". Mākslu kā objektu (arī mūzika un teātris var būt gan objekts, gan process un pieredze). No otras puses – vai kāja, kas pacelta līdz ausīm, ir māksla vai sports? Vai asaras acīs mākslas iespaidā ir māksla vai visai vienkārša psiholoģiskās manipulācijas shēma, kurai terapijas nolūkos ar baudu ļaujos, kad skatos tās filmas, kuras te vārdā nesaukšu, vai dzīvnieku video sejas grāmatā?