Vai sēdi krēsla vai uz skatuves notiekošā dēļ. Teiciens, ka teātris sākas no garderobes un tualetes, der politikai, bet vai tas vēl aizvien ir spēkā arī mākslā? Kolēģe no Ukrainas dusmojas, ka Brodvejas smalkajos teātros nav garderobes. Arī es, skatoties Ņujorkas pilsētas baleta izrādi, sēdēju uz sava mēteļa. Dejoja ļoti labi. Festivālos esmu sēdējusi ar pusi galvas aizdurvē, stāvējusi uz puspirkstiem, gulējusi starp prožektoriem, virinājusi priekšā sēdošā matu ērkuli. Dejoja ļoti labi. Kinoteātrī filmas laikā esmu guļus baudījusi triju ēdienu maltīti. Filmu neatceros, bet vakars bija ļoti labs.
Pieredze un vēlmes ir ļoti dažādas, bet atšķirība starp "iešanu pēc mākslas" un "iziešanu uz kultūras pasākumu" ir diezgan skaidra. "Kultūras pasākums" asociējas ar kādu citu, ar mākslu nesaistītu mērķi – romantiska tikšanās, jābūt, jo būs visi, vienkārši brīvs vakars, jāizvēdina galva. Tad mākslas darba galvenā funkcija ir būt lietai, kas papildina interjeru, dod, ko man vajag, un varbūt daiļo mani kā kultūras cilvēku. Krēsli te ir ļoti svarīgi.
Sēdēšana izrādēs gan nav sena un universāla prakse. Tumsā un klusumā skatītājs ir tikai nedaudz ilgāk par simt gadiem. Gaismu nodzēsa, lai mazinātu ļembastu. Sēdēt sāka agrāk, bet tikai smalki ļaudis, savukārt masas baudīja kultūru tirgus laukumos un cēla dumpi, kad Šekspīra lugas Ņujorkā pēkšņi ieslodzīja teātrī.
Daļa mākslinieku vienmēr vēlēsies, lai viņu māksla pārspēj krēslus, un sagādās skatītājam apstākļus, kuros tas nevar tumsā un klusumā čubināties. Nost ar krēsliem! "Iešana pēc mākslas" ir skaidra apziņa, ka šis darbs man ir jāredz kaut ar acu kaktiņu, varu stāvēt rindā visu nakti un neēst četras dienas, lai nopirktu biļeti. Krēsli vispār nav svarīgi! Tomēr nekā, jo arī šo visu var noteikt tie paši "iziešanas uz kultūras pasākumu" apstākļi, it īpaši vareno tirgus spēku rokās. Varbūt tas, kas liek cilvēkam piekalt acis, ausis un sirdi, ir gan ārpus "iziešanas uz pasākumiem", gan "iešanas pēc mākslas"? Ierēdņu teātris, kas izsmej politiskos ielikteņus? Vientuļo pensionāru balets, kas aicina uz dumpi pie ministrijas? 6. klases skolēnu protesta grafiti pret Latvijas skolas somas saturu?
Skatījos režisores Kristas Burānes īsfilmu no sērijas 2018. Latvijas hronika. Tauta triec projām politiski aktīvu mākslu. Gan jau tie paši, kuri arī ir šokā par oligarhu sarunām, bet Dziesmu svētki ir kā teātris ar ložām, tur nav smuki atgādināt par nejēdzībām. Vispār mākslā nevajag par negatīvo runāt, tā jau dzīve tik drūma. Ejiet uz mežu! Reiz sponsors teica, ka jūs taču varat dejot arī vāverēm mežā, bet, ja gribat, lai dodam naudu, nāksies ieklausīties mūsu vēlmēs. Mākslinieki iet uz mežu, un ložās ir miers.