Vēl pirms mēneša, saņemot Normunda Naumaņa balvu mākslas kritikā, riju asaras pateicībā visiem, kuri šo nodarbi atzinuši par nopietni ņemamu profesiju. Tomēr drīz par sevi atgādināja dabiskā lietu kārtība. Vispirms mūs ar Dienas fotogrāfu Aivaru Liepiņu faktiski izmeta no mākslas kafejnīcas Sienna, kurā lūdzu iespēju nofotografēties intervijai, – jo mēs varētu traucēt Strēlnieku ielas pastāvīgā kontingenta labsajūtai. Neilgi pēc tam Latvijas Radošo savienību padome bija saaicinājusi pa eksemplāram no katra kultūras medija fokusgrupā, lai parunātu par situāciju nozarē.
Situācija izrādījās parasta – viss atkarīgs no entuziasma. Dažam labam mākslas žurnālam neesot pat lāga redakcijas, bet rakstošajiem visur maksājot līdzīgi. Cik? To nu katrs var noskaidrot, kopš ar Valsts kultūrkapitāla fonda gādību internetā noplūdināti Latvijas Literatūras centra, nu jau bijušā žurnāla Latvju Teksti izdevēja, bankas kontu izraksti. Cik tas ir korekti, piemēram, pret neamatpersonām, autoratlīdzību saņēmējiem, lai spriež citi, bet maskas ir kritušas. Tā nu ir iegājies – vienu kultūras jomu atbalstam Latvijā ir radītas varenas institūcijas (ar vārdu "nacionālais(ā)" nosaukumā), turpretim tekstu radīšanā latviešu valodā vai svešvalodās tiek atbalstītas vien konkrētas iniciatīvas.
Ar iniciatīvām ir tā – te tās ir un te beidzas, ne tās kāds var prasīt, ne garantēt. Tomēr rakstu kultūrā pārmantojamība un ilgtspējība ir izšķirošas kvalitātes. Tāpēc pietrūkst tekstu, kas būtu neesošās nacionālās izdevniecības kompetencē. Arī periodiskie kultūras izdevumi iznāk privāto vai nevalstisko struktūru paspārnē. Jo dīvaināk tas izskatās uz fona, ko veido nebeidzamā kņada ap sabiedriskajiem medijiem: galu galā radītais saturs nonāk turpat – visu pārgremojošajā interneta kuņģī. Vai mūsdienās vēl kāds tic, ka televīzija ir svarīgākā no mākslām?
Nesen radioraidījumā Kultūras rondo pārsteidza vieglums, ar kādu par vienīgā literatūras žurnāla galu runāja rakstniecības nozares aktīvisti. Iztēlotā kultūras cilvēku solidaritāte pārplīsa kā ziepju burbulis resursu pārdales priekšā. Rakstnieku savienības priekšsēdis Arno Jundze draiski teica, ka viss esot atkarīgs no degošām acīm. Tā paša entuziasma?
Arno Jundze pēdējo reizi esot redzējis degošas acis kādai dzejniecei, tieši Latvju Tekstus dibinot. Runā, ka šīs dzejnieces acu lāzeri tagad iegailējušies cita – kultūras jomu pārraugošā politiskā spēka ideoloģijai tuvāka – izdevuma virzienā. Iepriekš Kārlis Vērdiņš kultūras ziņās teica: "Trausli un nedroši ir pamati, uz kuriem mēs visi stāvam!"