Svētku nedēļu iezīmēs bagātīga filmu programma – skan noapaļoti un bezpersoniski. Tradicionāli šī sleja nav paredzēta īpašu notikumu akcentam – tālab tikai pieminēšu, ka 4. maijā kinoteātrī Splendid Palace notiks filmu maratons (rīko Nacionālais kino centrs), kurā būs skatāmas vairākas pirmizrādes. Pagaidām līdz pirmizrādei nav tikusi neviena no gada lielajām spēlfilmām: Pelnu sanatorija (Dāvis Sīmanis), Ausma (Laila Pakalniņa), Melānijas hronika (Viesturs Kairišs). Tīši vai netīši šīs filmas visdrīzāk ierosinās runāt un rakstīt par Latvijas kino vēsturisko vilni, kas nomainījis neseno pieaugšanas filmu uzplūdu (Mammu, es tevi mīlu, Modris). Taču tas būs nedaudz vēlāk, rudenī.
4. maija programmā būs vairākas pavisam jaunu režisoru filmas – divas īsmetrāžas debijas, kuras tapušas ar valsts finansējuma atbalstu, – Agneses Laizānes Spoguļvīrs un Pētera Ķimeļa Kālija parks – pērn aizsāktās jaunu režisoru debijas filmu atbalsta iniciatīvas pirmais rezultāts. Būs arī traka, unikāla filma Mans tēvs baņķieris par 90. gadu sākumu, kuru veidojusi jauna režisore Ieva Ozoliņa, tā ir filma par viņas tēvu – uzņēmīgu cilvēku, vienu no 90. gadu bēdīgi slaveno brīnumbanku – šajā gadījumā TOP bankas – dibinātājiem un labuma guvējiem, kurš, pašbūvētajai finanšu piramīdai sagrūstot, aizlaidās no Latvijas ar sešiem miljoniem. Pēc ilgiem gadiem ar Interpola palīdzību viņa ģimene – šķirtā sieva un bērni – uzzina par Malaizijas psihiatriskajā klīnikā mītošu vīru, kurš, iespējams, varētu būt kādreizējais TOP bankas īpašnieks, pirms tam visādi citādi apsviedīgs un saimniecisks zinātnieks un augstskolas pasniedzējs.
Ievas Ozoliņas brauciens uz Malaiziju pie vīrieša, kurš varbūt ir viņas tēvs, un tikšanās ar viņu ir viens no filmas sižeta dzinuļiem. Pietiekami unikāls, ekscentrisks un neparedzams, lai par filmu Mans tēvs baņķieris teiktu, ka to var skatīties kā spriedzes pilnu dzīves trilleri, kurā nevari paredzēt nākamo kustību. Tas ir neaprēķināms, neprognozējams, gluži tāpat kā filmas galvenie varoņi – pati stāsta risinātāja, filmas vēstītāja režisore Ieva un Malaizijas klīnikā sastaptais vīrietis, kurš tikpat labi var būt un var arī nebūt viņas tēvs. Taču tikpat intriģējoši kā tēva meklējumi ir arī filmas piedāvātie zudušā laika meklējumi. Kaut ne – te neder cēlas atsauces uz dižo klasiku – 90. gadiem Latvijā piemita arī brutalitāte un mežonīga rosība, kurā katrs bija savas laimes kalējs atbilstoši temperamentam, sakariem un morāles nosacītībai. Mans tēvs baņķieris nodemonstrē bagātīgu 90. gadu faktūru (montāža – Linda Olte), šī laika vizuālās raksturiezīmes ir gan pirmās krāšņās reklāmas, gan kadri ar labticīgi uz jaunradītajām bankām savu naudiņu nesošajiem ļaužu pūļiem, ar tā laika politiskās dzīves zvaigznēm – Māri Gaili un Einaru Repši – un viņu TV intervijās teiktajām gludajām un realitāti ignorējošajām frāzēm. Filma, kura tikpat labi varētu būt bijusi kādas ģimenes hronika, vispirms ir interesanta kā 90. gadu Latvijas portretējums – ar ļoti personīgu vēstījumu.
Starp citu, pirmo reizi 4. maija maratonā Rīgā piedalās igauņi un lietuvieši. Īpašu uzmanību vērts pievērst igauņu spēlfilmai 1944, kura Igaunijā dažos mēnešos ir kļuvusi par absolūtu kases grāvēju.