Pēc īstas raganu zupas baudīšanas kļūst karsti un reizēm pil deguns. Ja tā nenotiek, tad zupai par maz pievienoti Kajennas pipari vai asā mērce.
Tradicionāli šo zupu mēdz vārīt Vācijā pirms un pēc Jaungada svinībām, karnevālu laikā un bieži vien arī ballītēs, kur paredzēts līksmoties līdz agram rītam.
Par tās vēsturisko izcelsmi klīst dažādi nostāsti, bet vispopulārākais tiek saistīts ar valpurģu nakti. Lai varētu svinēt un uzdzīvot visu cauru nakti, bija vēlama maģiska, ugunīga zupa, kas uzturētu mundrumu un dotu enerģiju visām raganu izdarībām.
Vēl viena kulinārijas grāmatās atrodama liecība vēsta, ka agrākos laikos, kad raganas tika vajātas, par buršanos aizdomās turētajām sievietēm iebarota "no dažādiem produktiem – it sevišķi tādiem, kas atraisa mēli, – pagatavota zupa, kam jāmudina ragana uz atzīšanos". Kas tie īsti bijuši par produktiem, nav zināms, taču vēlākos laikos uzsvars ticis likts un joprojām tiek liks uz nakteņu dārzeņiem: tomātiem, papriku, kartupeļiem, čili pipariem.
Par čili nedrīkst aizmirst! Raganu zupu mēdz vārīt pēc iespējas lielākā katlā un vēlams – zem klajas debess. Tiesa gan, pēdējo nosacījumu pilsētās grūti izpildīt, bet arī uz parastās plīts gatavota zupa ir gana garšīga. Tātad lielā katlā sakarsē eļļu, viegli apcep pamatīgu porciju sakapātu sīpolu un ķiploku, pievieno dārzeņus pēc izvēles, mazliet apsautē un pielej krietnu devu vīna. Ja zupā nav gaļas, priekšroku mēdz dot baltvīnam, ja ir gaļa, tad sarkanvīnam. Parasti, vārot raganu zupu, ik pa brīdim mēdz pārliecināties, vai vīns pudelē ir gana labs, līdz ar to jārēķina divreiz lielāks vīna daudzums, nekā rakstīts receptē. Pēc tam lej klāt arī buljonu un neskopojas ar zaļumiem. Taču galvenais – nedrīkst aizmirst svaigus vai maltus čili piparus. Ja to nav pie rokas, noder arī kāda gatava asā mērce. Īpašu garšu un aromātu piešķir prāva šļuka stiprā alkohola; te noder konjaks, degvīns, kalvadoss utt.
Ja raganu zupai pievieno gaļu, tad tā parasti ir maltā gaļa, ko apcep katlā kopā ar garšvielām. Steidzīgāki vārītāji mēdz izlīdzēties ar dažādiem konserviem, piemēram, apceptajai gaļai pieliek burciņu pikantu dārzeņu salātu, tomātu un paprikas kečupu, principā visu, kas līdzinās arī tā dēvētajām vīriešu zaptēm. Jo zupa biezāka, jo vērtīgāka, un, protams, jo ilgāk ievelkas, jo garšīgāka kļūst. Vislabāk garšo, ja tā vārīta jau iepriekšējā dienā.
Raganu zupu reizēm mēdz dēvēt arī par ceļakājas zupu. Jo ir dzirdēts arī variants, ka raganu zupa jābauda arī pirms došanās mājās, vienalga, vai pulkstenis rāda trīs, četri vai pieci no rīta. Tad tā skaitās "ceļakāja", kas palīdz drošāk nokļūt galapunktā. Pateicoties asajām piedevām – garšvielām un mērcēm –, raganu zupa labi silda brīžos, kad nosalušas rokas un kājas, kad pil deguns un mācas virsū saaukstēšanās drebuļi. Tomēr – ja agrākos laikos raganu zupu baudīja lielākoties vēlā rudenī un ziemā, tad tagad tai atrodas vieta ballītes galdā jebkurā gadalaikā