Mūsu mājās puķkāposti vienmēr ir bijuši. Bērnībā tie parasti tika vispirms novārīti un pēc tam apcepti sviestā. Droši vien nemaz tik smagi nebūšu kļūdījusies, ja teikšu, ka "vidējais ēdājs" ziedkāpostu pazīst vēl joprojām tikai šādā kombinācijā. Lai arī tas ir ļoti garšīgi, ziedkāpostus iesaku izmēģināt vēl dažādos veidos. Pirmkārt, tas ir fantastiski garšīgs vienkārši svaigs. Vajadzīga būs ļoti skaista puķkāposta galva – sniegbalta, bez brūniem plankumiem un nesažuvusi (ja šķiet, ka tur varētu slēpties tārpi, paturiet kāpostu stiprā sālsūdenī). Man vislabāk tas tīk savienībā ar rīvētiem burkāniem, kam liek klāt sarkano sīpolu un pārlej ar uzlaboto majonēzi (veikalā pirktajai pielej klāt labu olīveļļu, šļuku citronsulas vai laba vīnetiķa, pieliek graudainās sinepes un sāli, piparus).
Es neiebilstu pret puķkāpostu cepšanu. Bet tā vietā, lai to divreiz apstrādātu, tā mazās ziedgalviņas salieku uz cepešpannas, apslaku ar eļļu, viegli pārkaisu ar sāli un cepu +180ºC, kamēr tās zeltainas un mīkstas. Mirkli pirms pannas ņemšanas ārā no plīts puķkāpostu var pārkaisīt ar rīvētu sieru, bet, ja izmanto ļoti kūstošos sierus, var pārklāt vienkārši ar tā šķēlēm. Tos var uzreiz cept arī pannā, tikai būs nepieciešams diezgan daudz eļļas un laika. Ziedkāpostu vāra arī krēmzupās, bet, manuprāt, tās nozog visu šī kāposta burvību, tāpat kā tā "ieķēzīšana" karijos un citos stipri vircotos ēdienos. Savukārt biezenī, manā nesenākajā un dārgākajā gastronomiskajā atklājumā, puķkāposta burvība parādās visā savā spožumā.
Otro kāpostveidīgo – brokoli – lielākā daļa cilvēku bieži vien piecieš, taču veselīgā uztura piekopēji to ir padarījuši no gastronomiskas vērtības par obligāto dārzeni, kas gandrīz vai ar likumu iekļaujams ēdienkartē. Absolūti neprotestējot pret to, jo tas ir ļoti veselīgs. Tomēr šādi tam tiek atņemtas tā gastronomiskās tiesības. Brokolis patiešām ir tās pelnījis. Es brokolī iemīlējos, kad reiz izmēģināju svaigi marinētus brokoļus (recepti pat neminēšu, jo tagad man tie nešķiet ievērības cienīgi). Tagad man tie ir voka un citu Āzijas stila ēdienu obligātā sastāvdaļa. Visvienkāršāko kokospiena kariju nu jau es nespēju iedomāties bez brokoļa, tieši tāpat kā vokā ceptās nūdeles ar dārzeņiem (es to mēdzu lietot vēl viena kāpostveidīgā – pakčoja – vietā).
Man nepatīk kokaini ciets brokolis, bet nepatīk arī pļuraini mīksts. Ja cepsi to vokā, visticamāk, tas sanāks tieši mazliet par cietu. Tāpēc pirms likšanas šādos ēdienos es to vienmēr viegli apvāru, uz minūtēm trim. Atšķirībā no puķkāposta brokoļa krēmzupu es dievinu. Vāru labā buljonā brokoļus kopā ar pāris kartupeļiem, apceptu sīpolu un kādu selerijas kātu. Kad visi dārzeņi mīksti, zupu sablendēju un iemaisu tajā ne pārāk spēcīgu zilo sieru. Šī zupa garšojot labi arī ar kazas sieru.