Asinsdesa ir sātīga, tumša, bagāta garšām un simboliem. Ne velti tieši Ziemassvētkos asinsdesa ieņem goda vietu svētku galdā. Asinsdesas saikne ar Ziemassvētkiem saistīta ar lauku saimniecību ciklu un ziemas saulgriežiem. Tradicionāli cūku kāva vēlā rudenī vai ziemas sākumā, kad aukstums ļāva gaļu uzglabāt ilgāk. Nekas netika izšķērdēts – asinis bija vērtīgs produkts, ko izmantoja uzreiz.
Sātīgi, trekni ēdieni simbolizēja pāreju uz tumšo gada laiku un pārticību. Daudzās Eiropas kultūrās ticēja, ka ēdiens ar asinīm dod spēku, veselību un enerģiju, kas ziemā bija īpaši svarīgi.
Asinsdesas ir viens no senākajiem desu veidiem pasaulē. Ēdieni no asinīm un graudiem tika gatavoti jau Senajā Grieķijā un Romā. Viduslaikos asinsdesas izplatījās visā Eiropā kā praktisks veids, kā izmantot svaigas asinis. Reģionos ar aukstām ziemām tās kļuva par zemnieku virtuves sastāvdaļu.
Latvijā asinsdesa nostiprinājās kā ziemas svētku ēdiens, kas tika gatavots tieši pēc cūku kaušanas. Klasiskās asinsdesas pamatā ir vienkāršas, bet sātīgas sastāvdaļas – svaigas cūkas asinis, miežu putraimi vai grūbas, speķis vai trekna gaļa, sīpoli, sāls un pipari, dažkārt majorāns vai ķimenes, dabisko zarnu apvalks.
Vispirms putraimus novāra līdz pusgataviem. Sīpolus apcep speķī. Visu sajauc ar asinīm un garšvielām. Masu pilda zarnās. Desas vāra vai cep, visbiežāk – lēni cep krāsnī, līdz tās kļūst sulīgas un kraukšķīgas. Svarīgākais – nepārcept, lai desa nekļūtu sausa.
Asinsdesas recepte tomēr visā Eiropa nav vienāda. Dažādās valstīs tā atšķiras. Piemēram, Vācijā asinsdesa Blutwurst bieži vien ir bez putraimiem, pēc konsistences smērējama, no garšvielām tiek pievienots majorāns. Francijā asinsdesa Boudin noir ir krēmīga, to pasniedz ar ceptiem āboliem. Spānijā asinsdesa Morcilla atšķiras pa reģioniem: dažviet tai pievieno rīsus, citur rozīnes, sīpolus, nereti tā bagātīgi papildināta ar garšvielām. Lielbritānijā asinsdesai Black Pudding pievieno auzas, tai ir stingra tekstūra un to pasniedz brokastīs.
Mūsdienās asinsdesa piedzīvo atgriešanos gardēžu virtuvē. To pasniedz ar dzērveņu vai ābolu mērci, kombinē ar ceptiem āboliem vai bumbieriem, izmanto kā sastāvdaļu modernās uzkodās. No vienkārša zemnieku ēdiena tā kļuvusi par kulināru identitātes simbolu.
Asinsdesa ir vairāk nekā ēdiens – tā ir stāsts par izdzīvošanu, sezonalitāti un cieņu pret produktu izmantošanu līdz pēdējai «vīlītei». Tieši tāpēc tā tik dabiski iederas Ziemassvētku maltītē, kad galdā liekam ne tikai ēdienu, bet arī tradīcijas.