1926. gada svētki bija sestie Dziesmu svētki vēsturē un pirmie jaunajā neatkarīgajā valstī. Kopš iepriekšējiem, piektajiem vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem bija pagājuši 16 gadi, starpā bija Pirmais pasaules karš. Devītie, 1938. gada svētki savukārt bija spožākie un grandiozākie līdzšinējā Dziesmu svētku vēsturē un arī pēdējie, pār kuriem plīvoja suverēnās Latvijas Republikas karogs.
1926. gada Dziesmu svētkiem sāka gatavoties jau 1924. gadā.
"Iesākumā visos tēvzemītes nostūros bija jāatrod paši dziedātgribētāji. Latvija tika sadalīta 19 rajonos, un katrā no tiem izveidots savs mēģinājumu centrs. Vajadzēja ārkārtīgu gribasspēku, nesavtību un entuziasmu no diriģentu un citu organizatoru puses, lai iekustinātu korus, kas juku laikos, visvairāk jau laukos, bija pačibējuši. Kāda Rīcības komitejai piesūtīta vēstule rāda, kā toreiz strādāja diriģenti. "Sakot no janvāra, viņam nebijis neviena brīva vakara, nevienas brīvas svētdienas (sestdienas tolaik bija darbdienas). Pēc pabeigtiem dienas darbiem plkst. 8.00 vakarā visu pusgadu bijis pierasta lieta: sēsties tramvajā un braukt ārā, šodien uz mēģinājumiem vienā vietā, rītu atkal citā vietā, parītu un aizparītu atkal tāpat. Un tā nedēļu pēc nedēļas. Katru svētdienas rītu plkst. 9.00 viņš devies jau ceļā uz mēģinājumiem – vienā vietā priekšpusdienā, otrā pēcpusdienā. Un pusdienas maltīte svētdienās bijusi sviestmaize – nevis ar siltu tēju pēc balss orgānu piepūlēšanas, bet ar saltu ziemas vēju un sniega pārslām, nevis siltā istabā pie galda, bet ceļā no viena mēģinājuma uz otru. Visi brīnās, ka veselības ziņā varējis to panest, jo pēc gadiem nav vairs no jaunajiem."
1926. gada janvārī komponists un diriģents Emilis Melngailis Dziesmu svētku rīcības komitejai rakstīja: "Mēģinājumu braucieni ir tik grūti, piemēram, uz Limbažiem trīs dienas ceļā, tā atkal… aukstās, nepiekurināmās zālēs Gulbenē, Rūjienā… Tas ir veselībai tik draudoši, ka es lūgtu parūpēties, lai šie braucieni tiktu atmaksāti vismaz ar 3000 rubļu no reizes. Ja nu tas izrādītos par neiespējamu, tad to pašu varonību, kura tiek prasīta no diriģentiem, lūgt arī no citiem darbiniekiem.""
Pēc vadošajiem norādījumiem viss Dziesmu svētku budžets nedrīkstēja pārsniegt 170 000 latu, tāpēc P. Kundziņa projektētajai estrādei Esplanādē bija krietni jāsamazina sākotnējā tāme, kas bija 160 000 latu. Lai novērstu ļaužu sastrēgumus, Esplanādi sadalīja vairākos sektoros ar atsevišķām ieejām. Visas sēdvietas tika sadalītas četrās grupās, un vieta katrā no tām maksāja atšķirīgi. "I grupa – bez 1090 goda un brīvvietām bija vēl 2800 vietas, kas maksāja 10 Ls gabalā. II grupa – 6300 vietas par 6 Ls. III grupa – 10 625 vietas par 4 Ls, bet pēdējā koncertā – 3 Ls. IV grupa – 10 290 vietas par 1,5 Ls. Stāvvietā biļete maksāja 60 snt."
1926. gadā dziedātāju māksliniecisku apģērbšanu jeb Tērpu sekcijas vadību sākotnēji uzticēja gleznotājam Jūlijam Maderniekam, taču viņa oriģinālajiem projektiem tūlīt radās daudz pretinieku, un Madernieks no turpmākas sadarbības atteicās. Par nākamo pretendentu tika izraudzīts slavens interjera ansambļu veidotājs Ansis Cīrulis, taču arī viņa tautastērpu paraugi tika kritizēti. Profesors R. Zariņš avīzē Latvis rakstīja: "…būs atkal tāda pat nejēdzība kā savā laikā Madernieka "tautas uzvalku" paraugi… Visiem apgabaliem paredzēti tagadējie ārzemju modes īsie bruncīši, apkārtas kaut kādas zaļas un baltas lupatiņas mūsu skaisto villaiņu vietā. Krekli pat ar piedurknēm, kuras beidzas jau virs elkoņa. Kā būs ap dūšu tām jaunavām, kuras, paļaudamās uz šādiem "paraugiem", būs laiku un materiālu tērējušas, kad uz šiem pašiem svētkiem sanāks citas jaunavas īstos tautas uzvalkos…"
1938. gada Dziesmu svētki bija paredzēti Uzvaras laukumā Pārdaugavā. Izbūvei valdība 1936. gada 12. jūnijā izsludināja konkursu. Tā noteikumi paredzēja izveidot laukumu ļoti monumentālu, kas liecinātu par "atjaunotās Latvijas varenību un tautas vienotību". Tīri praktiski laukumam vajadzēja kalpot armijas parādēm, izstādēm, sacīkstēm, Dziesmu svētkiem un citiem lieliem sarīkojumiem. Valdība radīja speciālu Uzvaras laukuma fondu, kurā līdz 1940. gada 1. janvārim ieplūda turpat 8 000 000 latu. Ievērojot Latvijas iedzīvotāju skaitu, šī summa liecināja par milzīgu atsaucību. 2000 latu bija ziedojis arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Taču grandiozais projekts, kam Latvijas kopainā, iespējams, būtu ne mazāka nozīme kā Brāļu kapiem un Brīvības piemineklim, palika neīstenots. Laukuma galīgo metu pieņēma tikai 1939. gadā, tāpēc IX Dziesmu svētkos nācās iztikt ar vēl vienu pagaidu estrādi.