Daudzajos bāros un kafejnīcās cilvēki nesteidzīgi malko šo dzērienu, lai gan senāk Baznīca bija to aizliegusi. Tomēr kopš 1964. gada sangriju dzer visā pasaulē.
Sangrija būtībā ir uzlabots vīns. Ir vairākas skaistas leģendas par to, kā radās šis dzēriens, kura nosaukums spāņu valodā nozīmē ‘asinis’. Daudzus gadu desmitus tā pagatavošana bija aizliegta, līdz beidzot Baznīca dzērienu reabilitēja.
Sangrijas rašanās vairāk atbilst šādam stāstam: cilvēki, kuri strādāja augļu plantācijās, lai veldzētu slāpes, ņēma līdzi ādas maisos sapildītu ūdeni, kam pievienots vīns. Šāds padzēriens karstā laikā ne tikai lieliski veldzēja slāpes, bet arī tik ļoti nereibināja kā tīrs vīns. Turklāt alkohols pildīja arī dezinfekcijas funkciju. Toreiz vēl nebija attīrīšanas iekārtu un dzert ūdeni no upes bija veselībai bīstami. Pielejot ūdenim vīnu, tas kaut nedaudz tika dezinficēts. Vēlāk kādam ienāca prātā šim dzērienam pievienot augļus, tādējādi zemniekiem pieejamais lētais vīns kļuva garšīgāks un arī jau nedaudz bojāties sākušie augļi tika izmantoti lietderīgi. Tā pamazām, gadiem ritot, izveidojās dzēriens, ko saucam par sangriju.
Savu īsto uzvaras gājienu pasaulē dzēriens sāka tikai 1964. gadā, kad to ārzemju publikai demonstrēja pasaules Expo izstādē Ņujorkā, kur to varēja pagaršot Spānijas paviljonā. Kopš tā laika sangriju dzer visā pasaulē. Šī dzēriena komerciālās iespējas ir uztvēruši daudzi vīna ražotāji, kuri piedāvā veikaliem jau gatavus maisījumus. Arī pie mums, Latvijā, tādi ir nopērkami. Tomēr lielākā daļa spāņu uz tiem nemaz neskatās, jo sangriju mājās gatavo paši.
Sangrijai ir dažnedažādi veidi. To pagatavot nav grūti. Par pamatu ņem vienkāršu, ozolā neizturētu sarkanvīnu, ko atšķaida ar dzeramo ūdeni, pievieno labi daudz ledus, šķēlītēs sagrieztus apelsīnus, laimu, ābolus, persikus, vārdu sakot, jebkādus augļus.
Pašā Spānijā nav vienotas tradicionālas sangrijas receptes, lai gan visbiežāk tās pagatavošanai tiek izmantots sarkanvīns. Kaut kā taču asiņu nosaukums jāattaisno! Un, protams, šādā dzērienā bez augļiem un mazliet cukura ir arī limonāde.
Nedaudz retāk var atrast arī balto sangriju. Šajā dzērienā sarkanvīns, protams, tiek aizstāts ar baltvīnu. Tas pats sakāms arī par Katalonijā sastopamo cava sangria recepti, kurā viena no sastāvdaļām ir šampanieša analogs – tradicionālā spāņu cava.
Tieši garšas daudzveidībā slēpjas sangrijas noslēpums. Nav iespējams pagatavot dzērienu nepareizi. Var pievienot jebkādus augļus, izmantot jebkādu vīnu un pat stipro alkoholu. Taču, lai ko pievienotu sangrijai, dzēriena garšai jāpaliek vieglai un gaisīgai.
Viena no sangrijas receptēm paredz ņemt 1 pudeli vienkārša sarkanvīna, 1 pudeli gāzēta ūdens vai limonādes un augļus pēc izvēles – persikus, nektarīnus, apelsīnus, bumbierus, laimu, citronu. Vēl sangrijai bagātāku garšu dos 100 g stiprā alkohola (vislabāk, ja tas ir spāņu brendijs vai rums) un 1 ēdamkarote brūnā cukura. Ja patīk, var pievienot vaniļu vai kanēli. Ja gribas ko saldāku, pievieno cukuru. Un visbeidzot pievieno ledu. Sangrija ir gatava pasniegšanai!
Pirms dzēriena pasniegšanas paņem lielu krūku, ielej tajā stiprajā alkoholā izmērcētos augļus ar visu alkoholu, pievieno garšvielas, vīnu un ūdeni. Lai augļi labāk ievilktos, vēlams tos iemērkt jau iepriekšējā vakarā un pa nakti novietot ledusskapī.
Ideālā variantā pasniedzot sangrijai vēl kādu laiku saglabāsies limonādes gāzes burbuļi.
Der atcerēties, ka šis dzēriens nav paredzēts glabāšanai. Karstā laikā var sākties rūgšanas process, tāpēc sangrija ātri sabojāsies. Labāk ir pagatavot svaigu dzērienu katru reizi no jauna.