Kas būtu pirmais solis cilvēkiem, kas kalnu slēpošanu vēl nav pamēģinājuši, bet gribētu? Ar ko būtu jāsāk?
Es domāju, ka galīgi negatavi cilvēki to nemēģina – tas parasti ir draugu ietekmē, kuri pastāsta un drusku uzkurina asinis. Bet droši vien inventāra iegāde noteikti nav pirmais solis. Šobrīd Latvijas kalnos pieejams pietiekami kvalitatīvs nomas inventārs, un ar to būtu gana, lai saprastu – vai es gribu slēpot, vai izdodas un vai patīk. Vēlāk jau var domāt par saviem zābakiem un slēpēm.
Bet pavisam noteikti jebkuram iesācējam iesaku sākt slēpot instruktora vadībā. Protams, arī draugi vai paziņas var iemācīt pamatkustības, bet šobrīd instruktoru līmenis Latvijā ir ļoti labs, viņi spēj iemācīt slēpot pareizi, un tas ir galvenais. Tad arī visi nākamie soļi būs daudz vieglāki un nesīs lielāku prieku no šīs nodarbes. Noteikti ir vērts vismaz dažas reizes paslēpot instruktora pavadībā Latvijā arī pirms došanās uz lielajiem kalniem, jo ārzemēs tas maksās stipri dārgāk un būs arī zināms laika patēriņš. Lielajos kalnos ir jābauda kalni. Apmācībai ir pietiekami labi apstākļi un iespējas šeit pat. Piemēram, arī Kaķīškalnā, apgūstot slēpošanu, pamazām var pāriet no mazā kalna uz lielo, uz kura kores stāvot daudzi sākumā notrīc un saka: «Nē, es šeit nekad.» Bet beigās arī no šīs lielās nogāzes tiek braukts tīri labi. Tad mierīgi var startēt arī uz lielajiem kalniem.
Tas nozīmē, ka jūs īsti nepiekrītat viedoklim, ka Latvijā ir grūti iemācīties slēpot, jo kalns beidzas ātrāk, pirms tu saproti, ko darīt ar rokām un kājām?
Tam es tiešām nepiekrītu, jo arī Latvijā var iemācīties slēpot un slēpot labi. Pareizās ķermeņa kustības attiecīgajā momentā, spiedienus ar kāju utt. – to visu var apgūt uz mūsu kalniem, pat mazajām, lēzenajām trasēm, kas domātas iesācējiem.
Lai apgūtu pamatus, pietiek ar pāris reizēm kopā ar instruktoru? Un vai labāk ir pie viņa mācīties individuāli vai grupā?
Protams, labāk ir paņemt instruktoru individuāli, sevišķi, ja šī apmācība notiek jau brieduma gados. Tad rezultāts būs daudz ātrāks un kvalitatīvāks. Bērniem tās tikpat labi var būt grupiņas.
Vai cilvēks, kas slēpot mācījies pie instruktora, no tāda, kas to apguvis pats, atšķiras ne vien ar slēpošanas prasmēm, bet arī ar attieksmi, uzvedību uz kalna?
Bez šaubām, instruktors māca arī to, kā uzvesties uz kalna, jo slēpojot ir arī jādomā. Pat ja tev liekas – esmu slēpojis jau daudzus gadus un visu zinu –, iespējams, tu tās bāzes lietas varbūt izpildi intuitīvi, bet nezini noteikumus, prasības. Instruktori saviem klientiem to izstāsta, līdz ar to viņi, es pieļauju, uz kalna ir uzmanīgāki. Bet kopumā (protams, izslēdzot tos, kas uz kalna uzvedas, kā viņiem iepatīkas) lielākā daļa cilvēku saprot – lai cik patīkama ir šī nodarbe, tā ir arī riskanta. Jo tu būsi uzmanīgāks un respektēsi citus slēpotājus, arī pats būsi lielākā drošībā.
Jūs minējāt, ka Latvijā slēpošanas instruktoru līmenis šobrīd ir diezgan augsts. Bet pēc kā var vadīties, izraugoties instruktoru?
Protams, "labs" konkrētajam cilvēkam – tas ir subjektīvs viedoklis. Taču ir Latvijas Slēpošanas un snovborda instruktoru asociācija, un instruktori, kas strādā uz sertificētiem Latvijas kalniem, lielākoties ir tās biedri, visi ir izgājuši apmācību. Dažs apstājies pie līmeņa, kāds nepieciešams Latvijas kalnos, dažs zināšanas papildina un ik rudeni brauc uz kursiem Austrijā vai Somijā. Tātad – ja tu meklē instruktora palīdzību uz kalna, kalns nodrošinās, ka tas instruktors būs atbilstošs un profesionāls. Kā tālāk veidojas ķīmija starp instruktoru un audzēkni, ir nākamais solis. Tas ir gluži tāpat kā mācoties braukt ar mašīnu.
Kādam, jūsuprāt, jābūt labam instruktoram?
Zināšanas, prasme un pieredze – tas ir pats par sevi. Jābūt saprotošam, atvērtam, fleksiblam, paskaidrot mākošam. Daudzi no cilvēkiem, kas nolemj mācīties slēpot, ir brieduma gados un mēdz būt drusku stresaini, ar iekšēju saspīlējumu, tāpēc jāmāk viņus atraisīt un jādod viņiem pārliecība – tu vari.
Kā ar pašiem slēpotājiem – cik viņi ir atvērti sadarbībai ar instruktoru?
Tas kļūst arvien populārāk, un cilvēki saprot, ka ir divas atšķirīgas lietas – slēpot un labi slēpot. Mēs esam tauta, kam patīk slēpošana, līdz ar to patīk arī labi slēpot un, aizbraucot uz lielajiem kalniem, negribas izskatīties pēc antiņiem un neprašām. Ļoti daudzi cilvēki izmanto iespēju pie instruktora apgūt ne vairs slēpošanas pamatprasmes, bet to, kā slēpot vēl labāk, vēl pārliecinošāk, vēl pareizāk. Ir kompānijas, kas, braucot uz kalniem, runā sev līdzi instruktoru, kas to nedēļu slēpo ar viņiem kopā, māca, dod padomus. Cilvēki arī apzinās – ja savam bērnam slēpot mācīšu ne vien pats, bet arī ar instruktora palīdzību, rezultāts būs labāks. Ja māca kāds no vecākiem, tas saistīts ar visu no tā izrietošo – savējam var nepaklausīt, var pačīkstēt, paspēlēt uz jūtām. Ja blakus ir instruktors, tā ir cita lieta un attieksme.
Vai Latvijā mazie bērnu kalniņi un slēpošanas skolas bērniem kļūst arvien izplatītākas?
Jā – kalniem, kam reljefs to atļauj. Kaķīškalnā ir tā iespēja, un mūsu klienti to labprāt izmanto. Ir vairākas grupas katru sestdienu, vecāki atved bērnus, atdod instruktoram, un viņi ar vienaudžiem kopā pavada laiku, slēpo, spēlējas uz kalna. Te arī rodas tā pārliecība, turklāt bez stresa, kāds mēdz būt, kad mani uzliek uz slēpēm, uzliek uz kalna – un kas tagad notiks?!
Vai var nodefinēt kādu robežu, cik lielai ir jābūt pieredzei, lai slēpotājs būtu gatavs braukt pa melnajām trasēm, pa "pumpām", piedalīties kādās amatieru sacensībās?
Tas ir ļoti personīgi. Ja izmanto instruktora palīdzību, gatavība pienāks ātrāk un instruktors varēs pateikt, kurā brīdī mēģināt pāriet no mazā kalna uz lielo. Man šķiet – tiklīdz tu pievari lielo Kaķīškalnu pārliecinoši, ar atbrīvotu sajūtu, nevis trīcošām kājām un saspringti domājot par katru griezienu, ir skaidrs, ka varēsi tikt galā ar jebkuru kalnu. Tas, vai tev vajag līst uz tās melnās trases, ir cits jautājums. Bet tu noteikti tiksi galā. Pārliecība ir galvenais.
Vai kalnu slēpošanas stilā, tehnikā ienāk arī kādas jaunas tendences un pieejas?
Pirms kāda laika acīmredzams lēciens bija tad, kad slēpes kļuva īsākas un tajās tika iestrādāts karvinga rādiuss, līdz ar to mainījās arī slēpošanas stils – no slēpošanas ar smuki kopā saliktām kājām uz kāju turēšanu atstatus. Tagad tu griezienus taisi ne tik daudz ar kājām, bet kustoties ar visu ķermeni, mainot līdzsvaru no vienas kājas uz otru. Kopš šīm pārmaiņām slēpošana kā process vairs tik ļoti nemainās. Agrāk, kā es smejos, daļa mūsu slēpotāju bija "reiseri" ar visu no tā izrietošo – apģērba, inventāra un slēpošanas stilu. Bet tas mainās, jo paaudze, kas to kādreiz piekopa, kļūst arvien prātīgāka un saprot, ka galva un locekļi ir vieni. Tāpēc Latvijas slēpotāju iezīme šobrīd ir pāreja uz to, ka uz kalnu braucam atpūsties. Veikalos mazāk tiek pārdotas Race departamenta cietās slēpes, vairāk – slēpes, kas ir ļoti labas, kvalitatīvas, bet domātas atpūtai.
Ar kādām potenciālajām izmaksām slēpošanas iesācējam vajadzētu rēķināties: cik vidēji izmaksā inventārs, cik – instruktors, cik – diena uz kalna Latvijā?
Inventāra un apģērba cenu robežas ir ļoti plašas. Vidēji, lai nopirktu apģērbu, kas uz kalna pasargā no vēja un mitruma, kā arī zābakus un slēpes, ja tos pērc veikalā, nevis caur Ss.lv, domāju, jārēķinās ar 600–1000 eiro. Tad tev ir labas kvalitātes aprīkojums, kas kalpos ilgāku laiku.
Instruktoru izmaksas Latvijā par stundu ir 15–25 eiro individuālai nodarbībai, grupai mazāk. Bērniem grupiņās ir stipri lētāk, individuāli gan tāpat kā pieaugušajiem.
Savukārt slēpošanas izmaksas ir ļoti dažādas. Ir kalni, kur ir stundu biļete, kas it kā liekas lētāka, bet tad jāskatās, cik gara rinda ir pie pacēlāja un cik reižu sanāk no kalna nobraukt. Lielākajiem kalniem, kur ir maksa par katru nobraukšanas reizi, cenas svārstās. Šogad tās nedaudz pieaugs. Bet kopumā, ja uz kalna pavadi 2–3 stundas, jārēķinās ar kādiem 10 eiro.
Kas kalnu slēpošanā vispār ir tas āķis, kas savaldzina? Un no otras puses – kas ir nosacītie riski un mīnusi, kas jāņem vērā?
Es domāju, ka atrašanās svaigā gaisā, foršā vidē – tā ir viena lieta, kas uzpērk un velk pie tā kalna. Arī noteikts ātrums, ko vari panākt un kontrolēt, tas uzdzen adrenalīnu. Plus iespēja pavadīt laiku kopā ar sev tuviem cilvēkiem. Kopības sajūta sevišķi izteikta ir, aizbraucot uz lielajiem kalniem, kad esi kopā ar savējiem gan slēpojot, gan vakaros mājiņā, gan izbraucot kādā ekskursijā. Man slēpošana šobrīd tiešām saistās ar visu šo procesu kopumā. Tā ir kompleksa atpūta un baudījums.
Ja par riskiem – jāapzinās, ka uz kalna ir ātrums un apkārt ir daudz un dažādi cilvēki. Iesaku slēpojot palaikam pamest skatu atpakaļ, lai gan arī tas negarantē, ka negadīsies ar kādu saskrieties, krist. Iespējamās traumas ir nepatīkamas, un tā ir šīs brīnišķīgās lietas blakne. Bet, ja tu pats pret drošību izturies nopietni, riski ir daudz mazāki. Ķivere ir totāli svarīga, bez tās uz kalna nevajadzētu rādīties. Attieksme pret citiem slēpotājiem, uzmanība, nepārforsēšana, sapratne par savām spējām un meistarību.
Slēpošanai uz veselību ir pozitīvs efekts – muskuļi strādā, plaušas sparīgi uzņem skābekli utt. Bet vai pirms slēpošanas ceļojuma ir iespējams satrenēties, lai slodze uz kalna nepārvērstos traumā, kad nevari "savākt" kājas, jo tev pāris dienās ir sadzīti muskuļi?
Slēpojot tiek nodarbinātas muskuļu grupas, sevišķi kājās, kuras tādu slodzi ikdienā nedabū pat regulāriem sportotājiem. Līdz ar to no sāpošiem ikriem izvairīties nevarēs. Tomēr, zināmu laiku pirms došanās uz lielajiem kalniem izpildot noteiktus vingrinājumus, kas šos muskuļus nostiprina, var samazināt šīs sāpes līdz minimumam. Piemēram, var palūgt padomu trenerim trenažieru zālē, pasakot, ka ir plāns braukt slēpot. Bet kopumā ir labi, ja cilvēkam ir labāka fiziskā sagatavotība – tad viņš slēpojot labāk jutīsies, mazāk piekusīs, mazāk kritīs.