Nu patīk mums, latviešiem, svētkos kārtīgi paēst! Pēc svētku parādes, uguņošanas, pastaigām pa izrotāto pilsētu, saprotams, ka mājās sagatavota arī pienācīga maltīte. Protams, tā nav salīdzināma ar Ziemassvētku cienastiem, un tomēr. Tad nu nākamajā dienā jādod atslodzi ķermenim un garam. Un pats labākais līdzeklis - glāze ūdens.
Ūdens mēdz būt dzīvs un nedzīvs. Nedzīvais tek pa mūsu pilsētas ūdensvadu caurulēm, dzīvais atrodams zemes dzīlēs. Attīrot ķermeni, vajadzētu dzert ūdeni no avota. Starp citu, Rīgā esam uzgājuši četrus avotus (Kleistu mežā, Pārdaugavā divus, vienu - netālu no Rumbulas), tomēr Rīgas avotu ūdens laikam nav lietojams, lielpilsētas piesārņojums pārāk liels. Latvija ir bagāta ar avotiem, tomēr vajadzētu gan iepriekš laboratoriski pārliecināties, kāds ir to ūdens, tāpat izpētīt, vai avots netiek piesārņots.
Ja tomēr tuvumā nav ne avota, ne arī gribas aiziet līdz veikalam, protams, var dzert ūdeni no krāna, bet tad tas obligāti jānostādina vismaz pāris stundu, un vēlams piepilināt glāzei vismaz nedaudz pilienu citrona sulas. Mēs taču neaplejam savus istabas augus ar ūdeni tieši no krāna, vai ne? Es to nostādinu vismaz diennakti.
Man patīk domāt, ka ūdenim ir atmiņa, tādēļ es nostādināto ūdeni uzrunāju maigiem vārdiem - lai tas atgūst savu dziedinošo spēku, ko zaudējis, triecoties pa metāla caurulēm. Pastāv uzskats, ja gribas dzert krāna ūdeni, tas jānovāra. To gan nevajag darīt, jo ar novārīšanu ūdens zaudē jebkuru vērtību, bet mēs taču gribējām savu organismu nevis izskalināt, bet tam palīdzēt.