Nomākts garastāvoklis, strīdi ar tuviniekiem, stress un satraukums par vīrusa draudiem, kuri nemazinās un nemazinās, slodze darbā, kas izsūc spēkus un raisa pārgurumu, – un, skat, vienā brīdī attopies, ka ledusskapis ir kļuvis teju par labāko draugu un arī bikšu josta nez kāpēc arvien ciešāk griežas miesā... Ēdiens sniedz tūlītēju mierinājumu un iepriecinājumu, un šo saikni cilvēki pazīst jau kopš zīdaiņa vecuma. Tomēr galvenajam ēšanas mērķim būtu jāpaliek izsalkuma remdēšanai un enerģijas uzņemšanai, nevis nepatīkamu emociju vai iekšēju psiholoģisku problēmu slāpēšanai un kompensēšanai. Protams, šad un tad uzēst, lai sajustos labāk, nav nekas slikts, taču uztura speciālisti un ārsti novērojuši, ka visā pasaulē emocionālā ēšana, kas pārsvarā saistās ar dažādiem našķiem un ātrajām uzkodām, kļūst par arvien izplatītāku problēmu, kas atstāj sekas uz cilvēku veselību.
Emociju pavadā
Mēģināt "apēst" negatīvas emocijas vai stresu pandēmijas laikā gadījies 40% Latvijas iedzīvotāju, liecina Apotheka un Norstat šīgada sākumā veiktā aptauja. No tiem vēl aptuveni trešdaļu pēc šīm rīšanas lēkmēm pārņēmusi kauna sajūta, kas, kā norāda sabiedrības veselības speciāliste Ineta Vanaga, var būt viens no pirmajiem signāliem, ka cilvēkam varētu būt nosliece uz emocionālo ēšanu. Visbiežāk šādas epizodes, kad šķīvja saturu un ēdiena daudzumu kontrolē emocijas, piedzīvojušas sievietes (46%), nedaudz retāk – katrs trešais jeb 34% vīriešu. Arī kaunu pēc pieēšanās vai pārēšanās vairāk izjutušas sievietes (39%) nekā vīrieši (28%). Covid-19 ierobežojumu laikā emocionālās ēšanas riskam visvairāk sevi pakļāvuši jauni cilvēki vecumā no 18 līdz 29 gadiem (55%), bet vismazāk – seniori (22%).
Aptauja rāda, ka visbiežāk emocijas "apēst" centušies studenti, bezdarbnieki, mājsaimnieces, arī pakalpojumu sniedzēji, tirdzniecībā strādājošie un pašnodarbinātie. Nereti tieši šos iedzīvotājus pulcēšanās un pārvietošanās ierobežojumi skāruši vistiešāk – neziņa par mācībām, darbu, sastapšanās ar agresiju darbavietā, uztraukums par finansēm vai papildu rūpes par ģimeni. Visas šīs emocijas noved pie stresa, un cilvēki mēdz ķerties pie ēšanas, kas piedāvā īslaicīgu atvieglojumu, palīdz ķermenim ražot laimes un labsajūtas hormonus. Uz īsu brīdi pēc nekontrolētas ēšanas epizodes noskaņojums uzlabosies, bet jau drīz cilvēks var izjust kaunu, vainas apziņu, un aplis sākas no jauna – viņš jau atkal jūtas slikti un meklē iespēju to kompensēt, skaidro Apotheka sertificētā farmaceite Amanda Ozoliņa.
"Lai gan par emocionālo ēšanu kā medicīnisku stāvokli runā salīdzinoši nesen, šī problēma skar arvien vairāk cilvēku visā pasaulē – un nav nozīmes dzimumam, vecumam vai ķermeņa uzbūvei. Emocionālās ēšanas slazdā var iekrist jebkurš, un Covid-19 izplatība un ieviestie ierobežojumi izraisa virkni negatīvu emociju, kas risku tikai palielina," teic Vanaga.
Arī uztura speciāliste Eva Kataja stāsta – lielākā daļa pacientu, kas atnāk pie uztura speciālistiem, ir cilvēki ar izmainītiem ēšanas paradumiem un iemesls šādām izmaiņām nereti slēpjas stresā un dažādos pārdzīvojumos. "Domāju, ka arī psihologu, psihoterapeitu un psihiatru pacientu lokā lielai daļai ir izmainīti ēšanas paradumi un tieši mentālās veselības aspektu dēļ," viņa saka. Kataja piekrīt, ka emocionālā ēšana kā fenomens pasaulē iet plašumā. "Ēdiens šodien ir ļoti pieejams un pagatavots tā, ka tūlītēju baudas sajūtu varam gūt ātri, lēti un īpaši neiespringstot – nopērc uz jebkura stūra hotdogu, saldo batoniņu, burgeru vai tamlīdzīgi. Tas ir ātrs glābiņš. Īsto problēmu – piemēram, lielu darba apjomu vai kādu citu pārbaudījumu – ātri atrisināt nevar, savukārt apēst cepumu kārbu var uzreiz un jebkurā diennakts laikā. Ņem un noēd to savu bēdu!" teic uztura speciāliste.
Neraudi! Ņem končiņu!
Bēdas "apēšana" gan ir tikai viena no emocionālās ēšanas izpausmēm. Pie tādām tikpat labi var pieskaitīt arī gadījumus, kad cilvēks aiz stresa vispār nespēj ieēst. Tiesa, par to satraucas mazāk, jo cilvēka organisms ar samazinātu pārtikas daudzumu var izturēt diezgan ilgi, ja vien pietiekami padzeras un šad tad tomēr kaut ko kuņģī iedabū. Pēc mēneša šādā režīmā īpašu seku nebūs, skaidro Kataja. "Savukārt, ja es ēdu pārmērīgi un piestumju sevi pilnu ar visu kaut ko, tad pēc mēneša jau varu būt par 10 kg smagāka. Sekas šādai emocionāli kompulsīvajai ēšanai, pārēšanās epizodēm ir jūtamākas," viņa salīdzina un norāda – ja pārdzīvojumu, zaudējumu, stresa gadījumā pazūd apetīte, tā drīzāk ir normāla reakcija, kad organisms tiek mobilizēts, lai izdzīvotu īsto problēmu un tiktu ar to galā, nevis koncentrētos uz tās "apēšanu", problēmu patiesībā nerisinot. "Arī bērns, kad jūtas slikti, neēd. Un – neēd arī tad, kad jūtas ļoti labi un ir aizņemts ar kādu aizraujošu nodarbi, jo viņam ir interesanti," Kataja piebilst.
Viņa atklāj, ka tieši bērnībā bieži vien rodas nosliece uz emocionālās rīšanas lēkmēm. Ēdiens mums visiem saistās ar mieru jau kopš brīža, kad kā jaundzimušie tikām likti pie mammas krūts. "Taču vēlāk, bērnam augot, viņam jāmāca, ka tas nav vienīgais veids, kā varam nomierināties. Mēs varam arī samīļoties, izrunāties, pārslēgties uz kādu citu aktivitāti. Vecākiem jārāda piemērs un jāpalīdz bērnam emocijas apgūt un saprast, kā ar tām tikt galā, jo viņš pats to vēl neprot. Savukārt, ja pie katra lielāka pārdzīvojuma mēs bērnam piedāvājam: "Neraudi, nāc, es tev iedošu končiņu, un tad jau būs priecīgāk", mēs neapzināti viņam iemācām – kad ir slikti, ir jāuzēd kāds našķis un kļūs labāk. Tas joprojām ir gana izplatīts scenārijs daudzās ģimenēs," stāsta Kataja.
Par vēl vienu emocionālās ēšanas iemeslu var kļūt arī bērnībā ģimenē valdošā attieksme pret ķermeni, fizisko izskatu. "Kā vecāki uztver paši savu izskatu un ķermeni, kādu sapratni ir ielikuši bērnam par to, kāds ir viņa ķermenis, vai tas ir veselīgs, vai tas ir skaists. Kas vispār ir veselīgs ķermenis, vai tiek pievērsta uzmanība tam, ka kaut kas ir par apaļu vai kaut kas par tievu," Kataja uzskaita.
Izmainītiem ēšanas paradumiem ir saikne arī ar savstarpējām attiecībām ģimenē, it īpaši kontrolei vai intereses trūkumam. "Ja vecāki ir ļoti stingri, prasīgi, mani ļoti kontrolē, viss notiek pēc viņu plāna un visam jābūt perfekti, tad vismaz ēdiens kļūst par to, ko es kaut kādā brīdī varu kontrolēt pats. Manā praksē ir bijusi deviņus gadus veca paciente, kas šādi tikusi jau pie nopietnākiem ēšanas traucējumiem. Līdzīgi var būt, ja vecākiem par bērnu nav laika īpaši rūpēties vai viņiem liekas, ka bērns pats ar visu tiek galā," Kataja stāsta.
Fizioloģiski lielāku vēlmi pēc ēdiena var izraisīt paaugstināts stresa hormona kortizola līmenis, arī nekārtīga ēšanas režīma (te ēdu, te neēdu) dēļ ir izteiktākas cukura līmeņa svārstības asinīs, kas arī var rosināt ēst biežāk, skaidro uztura speciāliste. Tomēr kopumā lielākoties ir tā, ka mēs paši vispirms ar nepareiziem ēšanas paradumiem organismā nojaucam sāta un izsalkuma ciklu, tāpēc novelt emocionālo ēšanu uz fizioloģisku predispozīciju īsti nav pamata.
Vanaga nosauc vēl dažus aspektus, kāpēc nekontrolēta pārtikas uzņemšana daudziem aktivizējas tieši tādos apstākļos kā pandēmija. Piemēram, cilvēki ar ēšanas palīdzību cenšas iegūt jaunas emocijas, sajūtas, iespaidus, tā kā ierobežojumu dēļ trūkst iespēju tos gūt socializējoties, ceļojot, iepērkoties utt. Vēl viens faktors ir garlaicība.
Kāpēc es to daru?
Kad ēšanu uz emociju pamata sev var mierīgi piedot, un kad būtu jāsāk aizdomāties? Kataja saka – kaut kas jāmaina tad, kad nesavaldāmā atkarība no ēdiena sāk traucēt. "Ja es zinu, ka patlaban man darba vai privātās dzīves dēļ ir smags, stresains periods, pērku sev zefīrus, cepumus, citus našķus un saprotu, ka to daru tādēļ, lai sevi šajā periodā kaut mazliet iepriecinātu, varbūt trauksme vēl nebūtu jāceļ. Bet, ja izklaides ar ēdienu vai to sekas jau kļūst traucējošas – ceļos naktī un ēdu, jūtos slikti, pastiprinās nogurums no tā, ka esmu pārēdusies vai pārlieku uzņēmusi cukuru, taukus, alkoholu, rodas virssvars, veselības problēmas (paaugstinās holesterīna un cukura rādītāji u. tml.) –, tad gan ir vajadzīga palīdzība. Var skatīties, kur cilvēks ir gatavs doties vispirms – pie uztura speciālista, psihologa vai psihoterapeita. No viena gala ir jāsāk," saka Kataja.
Ja rīšanas pārmērības ir pārejošas un beidzas līdz ar nelāgā dzīves perioda beigām, tad nebūtu arī iemesla bažīties par bulīmijas vai anoreksijas draudiem. "Tik viennozīmīgi laikam nevar teikt, ka visiem, kas emociju dēļ ar ēdienu mēdz uzņemt vairāk enerģijas, ir konkrēts risks saslimt ar šiem nopietnajiem ēšanas traucējumiem. Tad ir jābūt vēl arī citām problēmām: dziļiem psiholoģiskiem iemesliem, neapmierinātībai ar savu ķermeni, zemam pašvērtējumam u. c." spriež Kataja.
Ja reiz runa nav par nopietniem ēšanas traucējumiem, kad bez speciālista palīdzības nevar iztikt, tad var mēģināt palīdzēt sev pats, lai attiecības ar ēdienu atgrieztos normā. Pirmais uzdevums būtu apzināties, ka ēsts tiek pār mēru, un atbildēt sev – kāpēc es to daru, kādas emocijas ar ēdienu cenšos slāpēt, vai un par ko manī ir trauksme, no kurienes tā nāk. Ja viss it kā ir labi, tomēr regulāri emocionāli pārēdos, visdrīzāk vajadzēs pakonsultēties ar speciālistu, lai uztaustītu un saprastu, kas ar mani notiek, piebilst Kataja.
Ja iemesls ir konstatēts, der padomāt, kā to novērst. Ja nevar, kā tas gadās ar apstākļiem, kas no mums gluži nav atkarīgi, jālūko, vai ēdiena vietā varētu būt arī kas cits, kas var iepriecināt un ienest vismaz kaut kādu baudījumu notiekošajā "nebaudījumā". Kataja komentē: "Jāsaprot, ka ēdiens nekādi neatrisinās, piemēram, tādu nekomfortablu stāvokli, kāds šodien ir daudziem, – kad darba apjoms ir nežēlīgs, jāstrādā no mājām, kur paralēli vēl jāpieskata bērni, jāpalīdz viņiem mācīties utt. Varu ēst konfektes vai dzert vīnu, cik gribu, stāvoklis no tā nemainīsies." Viņa norāda, ka parasti labi darbojas našķu aizstāšana ar kādu fizisku aktivitāti – kaut vai pastaigu. Arī kustības uz ķermeni atstāj ātru efektu, jo neatkarīgi no garastāvokļa organismā tad veidojas labsajūtas hormoni un tiek neitralizēts stress. Tiesa, labākam efektam ir vajadzīga regularitāte. Var atrast arī citas nodarbes, kas nomierina, pārslēdz domāšanu un izrauj no diskomforta, ko mēdzam risināt ar ēšanu, – lasīšanu, rokdarbus, mūzikas klausīšanos, pužļu likšanu vai jebko citu. Veselīgākas alternatīvas nekontrolētai ēšanai īpaši jāmeklē šobrīd, kad trauksmi pastiprina neziņa, vai un kad pandēmija beigsies. Ja finiša līnija nav redzama, jāmācās sabalansēt pašu distanci – esošo situāciju.