"Nedodiet ēst, ļaujiet man skriet!" – tā sava četrkājainā drauga Džeimsa purniņa izteiksmi un ķermeņa valodu, kad suns izvests no mājām, lai dotos uz fotosesiju, raksturo viņa saimnieks, Latvijas Kamanu suņu sporta federācijas (LKSSF) valdes loceklis Raimonds Kleinbergs. Viņi abi ir lieliska komanda – ieguvuši Eiropas čempionu titulu baikdžoringā, bezsniega sezonas kamanu suņu sporta veidā, kurā suns velk velobraucēju. Šis ir visātrākais kamanu suņu sporta veids, bet savulaik Raimonds bijis viens no tiem, kurš Latvijā aizsācis nodarboties ar kanikrosu. Tajā sportists skrien sasaistē ar suni, un suns velk skrējēju.
Komandas darbs
Kad iedomājos, ar kādu jaudu augumā varenais, spēcīgais Džeimss sasaistē varētu pavilkt šī raksta autori kā kanikrosa iesācēju, iztēle rosina komiksa cienīgas ainiņas. Tomēr liels ir mans pārsteigums, kad Raimonds atklāj, ka kanikrosā piedalās skrējēji arī ar klēpja izmēra suņiem – visbiežāk tie ir Džeka Rasela terjeri. Šis ir ļoti demokrātisks sporta veids, kurā suņa radurakstiem un izmēram nav galvenā loma, – tajā var piedalīties jebkuras šķirnes vai bezšķirnes suns, kura ķermeņa konstitūcija ļauj pildīt vilkšanas funkcijas. Lielisks veids, kā sportiski noskaņotam cilvēkam skriešanas nodarbības aizvadīt kopā ar savu četrkājaino draugu. Bet tas ir arī komandas darbs! "Nekur citur, pat ne mājās, starp mums nevalda tāda savstarpējā sadarbība kā kanikrosa sacensībās. Suns skrienot velk mani, bet ik pa laikam atskatās, lai pārliecinātos, vai man viss ir labi, vai viņš visu dara pareizi," apliecina kanikrosa biedrības RaceDog Latvia pārstāve, sacensību tiesnese Linda Kleinberga. Viņas borderkollijs Merlins kanikrosa disciplīnā Stirnu buka skrējienu seriālā parasti ir bērnu mīlulis.
Pāris reizēs scenārijs skaidrs
Biedrības RaceDog Latvia telpās satiekam arī kluba sportisti Karīnu Krūmiņliepu un viņas skaistuli Klēru. Piecus gadus vecā kucīte ir Bordo doga un dobermaņa jauktene ar Rodēzijas ridžbeka asinīm dzīslās. Lai arī kanikrosa sacensībās viņām abām nav bijis mērķa sasniegt augstākos rezultātus un plūkt ie darspējami vairāk lauru, uz pjedestāla abas ir bijušas vairākkārt. "Speciāli kanikrosā netrenējamies, šad tad sacensībās piedalāmies savam priekam," saka Karīna.
Ar kanikrosu viņa nodarbojas gadus trīs, bet ar skriešanu jau sen, kā pati smej – motivācija tam ir klasiskā slaidas figūras saglabāšana, taču pamatā tomēr veselīga dzīvesveida principu ievērošana. Taujāta, kas bijusi vispirms – skriešanas fane vai suņumīle –, Karīna atzīst, ka Klēra ir pirmais suns viņas dzīvē, lai arī suņi ļoti patikuši un laukos ar tiem nodarbojusies. Iegādāties pašai savu suni bijis sens sapnis. "Pirms man nebija suņa, parasti skrēju pa pilsētu, pa parkiem, pa trotuāriem. Tikai tagad kopā ar Klēru esmu atklājusi, ka pie mums Iļģuciemā ir arī mežs, kur var skriet! Nodarbojoties ar skriešanu, piedalījos Stirnu bukā un tur pirmo reizi Riekstukalnā ievēroju kanikrosa disciplīnas dalībniekus," stāsta Karīna.
Jaunajai sievietei nebija nodoma meklēt suni tieši kanikrosam. Reiz reklāmas sludinājumos pamanījusi rudu kucēntiņu, un tas tik ļoti iepaticies! Klērai tobrīd bija trīs mēneši. "Izvēloties suni, vēlējos aktīvu dzīvnieku, jo man pašai ir aktīvs dzīvesveids. Daudz laika pavadu skriešanas nodarbībās un gribēju suni, kurš var turēt līdzi manu slodzi. Tolaik par kanikrosu neko vēl nebiju dzirdējusi, bet, kad Klērai apritēja gads, jutu, ka enerģijas viņai ir ļoti daudz. Klērai ļoti patīk vilkt, tad viņa jūtas kā līdere," pasmaida Karīna un piebilst, ka sākotnēji abām nebija pat atbilstoša ekipējuma. Viss nācis pamazām.
Vispārējās paklausības suņu skolu Klēra ir apmeklējusi. "Sākumā gāja visādi," pasmaida Karīna, stāstot par savas četrkājainās audzēknes apķērību: "Suņu skolā Klērai vairāk gribējās spēlēties. Protams, progress bija, jo katru dienu papildus gājām uz parku, mācījāmies komandas." Ko Klēra apguvusi vislabāk? "Komandu "sēdēt!". Ja viņa zina, ka kabatā ir kārums, visu labi prot," smej saimniece. Klēra esot visai patstāvīgs suns, tomēr savu saimnieci, palaista brīvsolī, nepamet.
"Kanikrosā suņa vispārējai paklausībai un spējai perfekti izpildīt pamata komandas vispār nav nozīmes. Taču sunim ir jābūt ļoti orientētam uz saimnieku," uzsver Raimonds Kleinbergs un turpina: "Kanikrosā trenēts suns vienmēr ļoti labi atšķir, kad ir ikdienas gaitas un kad – sacensības un treniņi. Apmācības kanikrosā nenotiek individuāli, tās noris kopīgos treniņos, kur suņi šim sporta veidam nepieciešamās darbības noskatās arī no saviem sugas brāļiem. Suņi savā starpā komunicē, un pieredzējušie nodod informāciju jaunuļiem. Faktiski ar pāris reizēm pietiek, lai jauns suns, pat kucēns saprastu, kas kanikrosā ir jādara, – jau ieraugot iemauktus, viņam scenārijs skaidrs."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 1. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!