Farmaceiti Jolantu Bernupi iemīļojuši dzimtajā Ķekavā. Tieši viņa palīdz tajos brīžos, kad cilvēks negaidīti saskaras ar sāpēm vai gadiem cīnās ar hroniskām kaitēm, vai dzīvo ar sarežģītu diagnozi, kurai nepieciešama īpaša ārstēšana un medicīniskā aprūpe. Tieši pie Jolantas vēršas, ja apdedzināts pirksts vai ir pēkšņa alerģija, nepieciešami plāksteri, līdzeklis pret sāpēm vai kuņģa darbības traucējumiem... Visi zina – Jolanta uzklausīs, izvērtēs radušos situāciju un ieteiks pareizo rīcības algoritmu, nepieciešamos bezrecepšu preparātus. Ja būs nepieciešams, nosūtīs pie ārsta.
Līdzās Jolantai pavadīju pusi dienas, vērojot, kā šī viņa komunicē ar aptiekas apmeklētājiem, katram atrodot labu vārdu, pat ja cilvēks ir ļoti satraukts, noraizējies vai aizkaitināts par veselības problēmām un nepieciešamību iegādāties visus tos medikamentus, ko ārsts noteicis. Kā profesionāle viņa klientiem precīzi izskaidro, kā viens vai otrs preparāts iedarbojas, kā tas jālieto – līdz pat tam, kurās stundās to labāk darīt. Ja vajag – uzrakstīs sīku (!) instrukciju uz lapiņas, lai cilvēks pēc tam neko nesajauktu un viņa ārstēšana izrādītos maksimāli efektīva. Tā darbojas aptiekāra lietas profesionāļi, kuri ne tikai lieliski pārzina visas farmācijas gudrības, bet arī var šīs zināšanas pielietot attiecībā uz katru individuāli, ņemot vērā personīgos apstākļus un situāciju.
Kā izlēmāt būt šajā profesijā – tik sarežģītā un apriori atbildīgā?
Esmu vienkāršs, varētu teikt, lauku cilvēks. Mana bērnība bija piepildīta ar rūpēm par mūsu dārzu, ziedošo pļavu smaržām, mūsu Latvijas dabas skaistumu un spēku. Man apkārt bija čakli, gudri cilvēki, kuri zināja maizes rikas un piena krūzes cenu – vectēvs turēja 50 teļus, iedomājieties?
Par profesijas izvēli jāsaka liels paldies mammai, kura arvien uzsvēra, ka meitenei jāizvēlas tāda profesija, lai katru dienu varētu iet uz darbu kā uz svētkiem. Vidusskolas absolvēšanas brīdī aizdomājos, – kas man sniegs tādu ikdienas prieku? Atbilde nāca pati – man jau kopš bērnības ir patikušas gaišās aptieku telpas, provizori baltos halātos, kā arī gardumi – hematogēns un C vitamīns, ko mamma pirka aptiekā. Ak, tas bija tāds prieks neizlutinātai meitenei...
Turklāt mūsu Ķekavas Mēness aptieka, tolaik vienkārši aptieka, ir mana vienaudze, tā parādījās divus gadus pēc manas piedzimšanas. Katru dienu gāju garām šim zāļu templim un kā apburta skatījos uz sievietēm, kas te strādāja – viņas man šķita gandrīz vai dievietes...
Svarīgi ir arī tas, ka esmu uzaugusi ģimenē, kurā ārstniecības augu vākšana vasarā, īpaši Jāņos, ir bijis sava veida rituāls. Mēs ar mammu audzējām ārstniecības kumelītes un piparmētras, vācām liepziedu un dažādas pļavu zāles, kurām ir dziednieciskas īpašības. Piemēram, es pati fermentēju ugunspuķes tēju – tā, zināt, ir māksla! Tējas gatavība pēc smaržas, pēc krāsas tiek noteikta, te nekāds pulkstenis un termometrs nepalīdzēs!
Man šī nodarbe sagādā prieku, interesējos par īpašībām Latvijas augiem, ar kuriem jau kopš seniem laikiem ārstējušies cilvēki mūsu novados. Cik daudz interesanta par šo jomu man stāstījusi vecmāmiņa! Var gandrīz grāmatu uzrakstīt. Tāpēc, izvērtējot savus spēkus un vēlmes, iestājos 1. medicīnas koledžā, kur apguvu farmaceita asistenta specialitāti. Tas bija mans pirmais – man gan nepatīk šis vārds! – karjeras pakāpiens un labākais, ko varēju izdarīt savā profesionālajā startā. Augstāko izglītību Rīgas Stradiņa universitātē ieguvu jau laikā, kad meitiņas bija mazas, tāpēc jaunākā savos četros gados tā arī iemācījās lasīt – nevis no bērnu grāmatiņām, bet no manas biezās farmakognozijas grāmatas!
Dīvaini laikam, bet nekad neesmu mērķējusi tikt augstos amatos, man tas nebija interesanti. Vienkārši labprāt komunicēju ar aptiekas klientiem, un tā sanāca, ka sākumā kļuvu par farmaceita asistenti, tad par aptiekas vadītājas vietnieci, un tagad esmu vadītāja. Protams, daudz un pastāvīgi mācījos un augu savā profesijā, bet paralēli esmu tāda pati sieviete kā mana mamma un vecmāmiņa, man ir divas brīnišķīgas meitiņas un labākais vīrs pasaulē, nodarbojos ar ģimeni un māju, audzēju ziedus, dārzeņus, ogas un garšaugus...
Ir svarīgi dzīvot harmonijā ar pasauli un dabu, tas dod milzīgu garīgo spēku un palīdz pārdzīvot grūtības. Daudzi Latvijas iedzīvotāji, tāpat kā es, ir sapratuši, ka tieši darbam dārzā ir dziedinoša iedarbība, tāpēc mūsu valstī tā kļuvusi par ļoti izplatītu aizraušanos, to var pamanīt sociālajos tīklos, žurnālos un sarunās.
Mēs nesam cilvēkiem to, kas ir mūsos pašos, – man paveicies piedzimt Latvijā, kur vienmēr ir novērtēta rakstura stingrība, čaklums un savu mērķu izpratne dzīvē.
Reizēm, redzot, ka pacientam ir ļoti grūti, sniedzam sīkus pakalpojumus ārpus savu pienākumu rāmjiem... Palīdzības lūgumu nedrīkst ignorēt! Klienti mūs mīl, mēģina cienāt ar saviem āboliem vai medu. Dažiem no viņiem, manuprāt, mūsu aptieka ir vienīgā vieta, kur atnākt un parunāties...
Vienlaikus farmaceita darbs tikai ārēji šķiet tik skaists – jūs katru dienu atrodaties paaugstinātas atbildības zonā, gluži kā ārsti vai lidotāji. Kas jums palīdz katru dienu iet uz darbu un strādāt ar cilvēkiem, kas dod spēku un vēlmi turpināt rūpēties par klientiem?
No vienas puses, man ir vieglāk, jo strādāju savā dzimtajā pilsētiņā, kur liela daļa iedzīvotāju jau kopš bērnības ir man pazīstami. 29 gadu ilgā pieredze dod iespēju izprast klientu jau intuitīvi. No otras puses, tas uzliek papildu atbildību. Man palīdz, ka esmu līdz ausīm savā profesijā, kas ir noderīga sabiedrībai un turklāt izzinoša un aizraujoša. Katra diena dāvā ko jaunu – jaunas zāļu vielas, jaunus produktus, izmaiņas likumdošanā. Un tev jābūt elastīgam, lai paspētu tikt dzīves ritmam līdzi, un jābūt ļoti zinošam, lai rūpētos par šodienas klientu. Tāpēc zināšanu ieguvē esmu neapstādināma, un tajā man palīdz regulāras lekcijas, ko organizē mūsu Mēness aptieka.
Spēku strādāt smeļos ģimenē, rūpēs par saviem bērniem un rozēm, rīta vingrošanā, grāmatās un dziesmās, dzimtajā zemē. Man ir slepena terapija divdesmit rožu krūmu veidā – ziedu gamma un brīnumainas smaržas ļauj aizmirsties savā paradīzē pēc saspringtas darba dienas.
Ko nozīmē farmaceitiskā aprūpe?
Manuprāt, farmaceitiskā aprūpe ir palīdzība klientam un dziļa ieinteresētība viņa problēmu un vajadzību risināšanā. Pirmkārt, kā veselības aprūpes speciāliste vēlos uzsvērt un katram pateikt profilakses svarīgumu – vai tā būtu pareiza uztura izvēle, fiziskās aktivitātes, pozitīvu emociju gūšana no dabas vai profilaktiskie līdzekļi no aptieku plauktiem, lai cilvēki retāk slimotu.
Otrkārt, farmaceitiskā aprūpe ir maksimālas informācijas sniegšana klientam par ārsta izrakstītajiem medikamentiem, palīdzība, kas palīdzēs cilvēkam ātrāk atveseļoties, kā arī papildu pakalpojumu sniegšana. Piemēram, ja klientam sāp galva, viņam jāizmēra spiediens, jāuzzina iemesls, nevis jāizsniedz uzreiz pretsāpju zāles.
Treškārt, vienmēr vēlos panākt no klienta palīdzību, lai viņš ieklausītos un pildītu ārsta un farmaceita padomus. Tikai tad, ja cilvēks ir gatavs ar tevi sarunāties, dalīties par veselības stāvoklī, atveseļošanās process būs veiksmīgs. No šādas mijiedarbības ieguvēji būs visi.
Ko es daru katru dienu? Cenšos katru klientu sagaidīt ar smaidu, lai mūsu turpmākā saruna būtu atklāta, rastos uzticība, tad farmācijas aprūpe jau kļūst par būtisku saskarsmes sastāvdaļu. Katram farmaceitam jājūt iekšējs gandarījums par savu darbu. Un lielākā balva ir tad, kad klients tev saka: “Jūs pagājušajā reizē man ieteicāt labu līdzekli, un tas man palīdzēja, tāpēc atnācu pie jums pēc padoma, konsultācijas.”
Latvijā, šķiet, dzīvo pārsvarā noslēgti cilvēki un stāstīt svešam cilvēkam, arī farmaceitam, par kādām pašsajūtas niansēm mums kaut kā ir neērti. Kā es jums atklāšu to, ka, teiksim, mani māc bezmiegs, satraucošas domas, sirdsklauves no rītiem?
Tāpēc arī teicu, ka uzticēšanās farmaceitam ir svarīga. Un tad jāliek lietā manas profesionālās prasmes, neaizskarot jūsu jūtas, tikt skaidrībā par situāciju. Visa informācija, ko cilvēki man uztic, paliek aptiekas sienās. Mani klienti zina, ka ar mani var runāt par sevi, par personīgo.
Kuras farmaceita īpašības, jūsuprāt, ir būtiskākās?
Profesionālās zināšanas, pedantisms, pašdisciplīna, pašmotivācija, ne ēnas no vienaldzības. Tālāk es varētu nosaukt vēl daudz ko, bet šīs ir svarīgākās mūsu darbā.
Grūti vadīt aptiekas kolektīvu?
Nav grūti, bet atbildīgi. Pēc sava rakstura esmu atsaucīgs cilvēks, man patīk savu pieredzi un zināšanas nodot kolēģiem. Aptiekas darba rezultāts ir stipri atkarīgs no kolektīva saliedētības, savstarpējās uzticēšanās, atklātības. Iekšējai gaisotnei aptiekā jābūt līdzsvarotai, gaišai, lai kolēģi gribētu nākt uz darbu. Uzslavas palīdz darbiniekiem atraisīties, tās ir nepieciešamas. Darbs mūsu jomā, kas parasti ir saistīts ar slimiem cilvēkiem, ir ļoti sarežģīts no psiholoģiskā viedokļa. Reiz kāda docente akadēmijā mums teica: “Jums ir grūtāk nekā aktieriem. Jūs taču nepārtraukti atrodaties uz skatuves, un katra klienta priekšā jāspēlē izrāde bez jebkādas režijas.” Es piebildīšu: no sirds.
Mūsu aptiekā katram darbiniekam ir savi pienākumi, tas cilvēkus padara izlēmīgākus, paaugstina atbildības sajūtu. Ja rodas kādi iekšēji jautājumi, kas mūs satrauc, mēs tos apspriežam un risinām. Kolektīva saliedētībai mums ir savi noslēpumi – kopīgi svinam dažādus svētkus, jubilejas, kurās rādām savus kulinārijas meistardarbus.
Ko jūs šodien teiktu tiem, kuri sapņo kļūt par labiem farmaceitiem?
Mums ir dots tikai viens mūžs, tāpēc esiet savas dzīves labākā versija! Dzīvojiet to harmonijā – ar sevi, attiecībās ar apkārtējiem. Un, protams, izvēloties savu profesionālo ceļu, daudz mācieties! Lai piepildītu sapni dzīvē, ticiet sev, un tad arī būs viegli mīlēt cilvēkus un veltīt visu savu enerģiju darbam.
Kā farmaceite palīdzu cilvēkiem paša vērtīgākā – veselības – saglabāšanā. Kas varētu būt svarīgāk un nozīmīgāk? Tāpēc lepojos ar savu darbu un mūsu aptieku.