Neatkarība pret tēju
Kamēr Silvija Edvardsa gatavo tēju, painteresējos par viņas lasāmvielu – izrādās, lai pilnveidotu latviešu valodas zināšanas, kundzei ir jāņem talkā latviešu – angļu valodas vārdnīca.
"Vecāki man mācīja latviešu valodu, kad biju maza, bet laikā, kad studēju universitātē Ziemeļanglijā, nesatiku nevienu latvieti," stāsta Silvija. No Baltinavas pēc Otrā pasaules kara emigrējušajiem latviešu izcelsmes vecākiem viņa piedzima netālu no Vindzoras. Tur arī uzauga kopā ar māsu.
"Mans tētis Odums Poikāns nāca no Baltinavas, mamma Helēna Sprukulis – no Kārsavas. Vispirms viņi devās bēgļu gaitās uz Vāciju, Ķelnes katedrālē kopā ar vēl desmit pāriem no Latvijas un citām valstīm salaulājās, tad emigrēja uz Angliju. Man ir vecākā māsa Irēna, viņa tagad ar vīru laimīgi dzīvo Austrālijā," stāsta Silvijas kundze.
Augstskolas studijās ieguvusi zinātnisko grādu ķīmijā, drīz vien Silvija apprecējās. Laulībā piedzima divas meitas Anita un Helēna. "Man bija garlaicīgi, nepatika sēdēt mājās un dzert tēju ar draudzenēm. Es gribēju strādāt par skolotāju," atceras Silvija, viņa turpina: "Gāju uz Vecās Londonas augstskolu – Sv. Marijas universitāti Tvikenhamā, tur mācījos būt par skolotāju. Pēc studijām vienā no privātskolām mācīju lielākiem bērniem ķīmiju un pamatskolas bērnus visos pamata priekšmetos. Tas bija brīnišķīgs laiks. Skolotāja darbs man ir gēnos. Mans tēvs bija skolotājs – savu diplomu viņš ieguva Rēzeknes Skolotāju institūtā, bet tas bija kara laiks. Māsa arī kļuva par skolotāju."
Dzīve tā iegrozījās, ka Silvija izšķīrās no sava laulātā: "Viņš bija citādāks cilvēks, uzstāja, lai esmu mājsaimniece, bet es gribēju būt neatkarīga sieviete. Vēlējos mācīt bērnus, veidot karjeru, un vīram tas nepatika."
Mežonīgā puķe un Latvija
Pēc šķiršanās Silvija Edvardsa mieru meklēja mūzikā – ik dienu spēlējot klavieres, ko privātstundās iemācījusies jau agrā bērnībā. Pārvācās uz mazāku māju, pasniedza klavierstundas apkārtnes bērniem un brīvajā laikā gāja uz nodarbībām deju klubā vidējai paaudzei, kur iepazinās ar savu nākamo dzīves draugu. 44 gadu vecumā piedzima meitiņa Brionija, Silvija stāsta: "Brionija ir mežonīga puķe Anglijā. Domājām, ka mums piedzims dēls, bet pasaulē nāca meitene. Viņu pieņēmām ar lielāko prieku! Helēna – vidējā meita – jaunākajai māsai iedeva vārdu."
Uz Latviju Silvija pirmoreiz atbrauca 90. gadu sākumā, viņa atceras: "Aizbraucām uz Latgali – es biju sajūsmā! Apciemoju visus radus. Lauki, daba, cilvēki – patika viss. Garšoja ēdiens, jo īpaši rasols un karbonādes. Strādāju Latgales kartupeļu laukā, ravēju nezāles un iemīlējos Latvijā. Es gribēju atgriezties. Vecākās meitas nebija sajūsmā, latviski negribēja runāt."
2008. gadā kopā ar jaunāko meitu Brioniju Silvija nolēma pārcelties uz dzīvi Latvijā. Tad arī sadraudzējās ciešāk ar brālēnu Jāni, savu vienaudzi, kurš tagad dzīvo Silvijai kaimiņos, jau 20 gadu interesējas par astroloģiju, numeroloģiju un pašlaik ir Silvijas lielākais atbalsts. Jānis stāsta: "Vēl tad, kad Silvija dzīvoja Anglijā un ar Brioniju Ziemassvētkos apciemoja mūs Jūrmalā, sākām runāt, un Silvija atzinās, ka Anglijā jūtas slikti. Drīz pēc tam arī Silvija pieņēma lēmumu braukt dzīvot uz Latviju. Bet tolaik es kā astrologs domāju – izvēle pašlaik nav pareiza, nav īstais planētu stāvoklis mainīt dzīvi. Te arī Silvijai vēl nebija, kur dzīvot." Silvija pārdeva Anglijas māju, iegādājās īpašumu Jūrmalā, mācīja studentiem angļu valodu, bet Latvijā sākās krīze, lielā māja vienā no bargajām ziemām nebija piekurināma, un pēc diviem gadiem abas ar meitu bija spiestas atgriezties Anglijā.
Atpakaļ uz mājām
Īstais lēmums par dzīvi Latvijā visa atlikušā mūža garumā Silvijai nāca pērn jūnijā. "Te es tagad esmu uz palikšanu!" pārliecināta ir Silvijas kundze. "Pēkšņi vienā dienā Silvija man zvana un saka: es esmu Latvijā! Tad jau zināju, ka nu viņa Latvijā paliks," priecājas Jānis un piebilst - tiem, kas dzimuši 31. datumā, dzīve nav viegla, pilna pārbaudījumu.
Bet Silvija ir aktīva – sākusi dziedāt Jūrmalas jauktajā korī Lira. "Mums martā būs skate, tai gatavojamies. Anglijā, kad biju jauna meitene, dziedāju latviešu korī. Tolaik arī dejoju latviešu tautas dejas. Man ir latviešu tautastērps! Mani vecāki bija lieli Latvijas patrioti, es augu kā īsta latviete un latviešu saknes ir atvedušas atpakaļ," lepojas Silvija. Jūrmalā Silvija jau ieguvusi jaunas draudzenes: "Te cilvēki ir ļoti viesmīlīgi, vienkārši, draudzīgi. Anglijā es tā nevarēju sadraudzēties, tur manas draudzenes bija lielas pašmīles, kurām patīk lepoties ar savu naudu. Te manas draudzenes ir lielākais prieks. Vienu dienu pārnāku mājās, trepju telpā satieku kādu kaimiņieni ar tukšu šķīvi rokās. Prasu – kam viņai tas? Izrādās, kundze baro sētas kaķus un ir noraizējusies, ka jābrauc uz diviem mēnešiem pie radiem uz Vāciju. Kurš pabaros trīs ielas kaķus? Es pieteicos. Man dzīvnieki ļoti patīk. Es Latvijā gribu mācīt bērnus, palīdzēt līdzcilvēkiem – arī vecākiem, iet uz teātri un apmeklēt baseinu. Un vēl es gribētu satikt vienu kārtīgu latviešu kungu," uzņēmības pilna ir Silvija.
un
Amanda