Lai kam jau trokšņainākā vieta pasaulē ir skola mirklī, kad beidzas stundas. Mazie censoņi, cits caur citu klaigādami, pēc iespējas ātrāk steidzas izkļūt no zināšanu tempļa saules gaismā un brīvībā, un apdullinošo troksni nespēj noslāpēt pat obligātās sejas maskas. Apbrīnojami, ka skolotājas, gluži kā lielas darba bites, šajā stropā spēj palikt nesatricināmi mierīgas. Varbūt šī trakā ikdienas mūzika viņām ir iedevusi mūžīgās jaunības poti, jo Rēzeknes sākumskolas skolotāju Benitu Lazdiņu satieku tikpat jaunu un smaidīgu kā pirms gadiem 20, kad uz viņas audzināmo klasi atvedu savu meitu. Tagad skolotāja jau skaitās pelnītā atpūtā, tomēr šoruden atgriezusies savā skolā, lai strādātu par sociālo pedagoģi. Pedagoģiskā darba stāžs Lazdiņai ir liels – 45 gadi, un pa šo laiku ir nācies strādāt dažādās vietās, bet allaž viņas uzmanības centrā ir bijis mazais skolnieciņš ar savām bēdām un priekiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 15.oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!