Filma, ko gaidīja Latgale
"Cilvēka bērns bija īsta Latgales filma, visi to gaidīja ar nepacietību. Man kā filmas direktora vietniekam vajadzēja kārtot tehniskās lietas, kas saistītas ar filmēšanas grupas uzturēšanu – ēdināšana, guldināšana, benzīna taloni, filmēšanas vietu meklēšana." Lai arī tas Latvijā bija grūts laiks, atbalsts no sabiedrības bijis liels, to uzskatījuši par goda lietu. Kad meklējuši zēnu galvenās lomas tēlošanai, RPKK sanākuši teju tūkstotis puišeļu, bet mazais Andris Rudzinskis atnācis pats pirmais. Pēteris Keišs stāsta, kā puika, iznācis no režisora kabineta, dziļdomīgi noteicis – laikam jau esmu pieņemts! Filmas pirmizrāde notikusi tajā pašā kultūras namā, zāle bijusi stāvgrūdām pilna. Tas bija gadsimta notikums!
Filmā attēlotā latgaliskā vide Pēterim bija tuva un saprotama. Dzimis pašā kara sākumā, Pēterdienā, Baltinavas pagastā. Jau bērnībā radusies interese par latgaliešu kultūru. "Uz bēniņiem atradu daudz izdevumu latgaliešu valodā, jo tolaik garīdznieki draudzēs stingri mudināja lasīt katoliskos izdevumus, nostāja tajā lietā bija strikta – katrā mājā ir jābūt Katōļu Dzeivei, Katōļu kalendaram, tie visi mūsu saimei bija, lai gan padomju laikā noslēpti bēniņu pažobelēs. Kad jau iemācījos lasīt, tad tos paklusām vilku ārā un lasīju, tā bija mana pirmā latgaliešu ābece," stāsta Pēteris un turpina: "Surikavas četrklasīgajā skolā bija brīnišķīgs skolotājs Miķelis Dauksts, kurš galveno uzsvaru lika uz glītrakstīšanu. Es uzsāku mācīties 1949. gadā un rakstīju uz tēva burtnīcu maliņām, jo burtnīcu tad tik tiešām nebija. Tēvs man pazuda karā. Māte nemaz nezināja, kur viņš palika, kaut arī NKVD visādi centās izdibināt. Viņš aizgāja karot leģionā, jā, laiki bija sarežģīti, pa naktīm mājās nāca mežabrāļi, prasīja ēst."
Kad Pēteris pabeidza septiņas klases, gribējis mācīties vidusskolā, bet brālis tad jau mācījies Rīgā. Māte pateikusi, ka divus nevarēs izskolot. Paldies Baltinavas vidusskolas direktorei, ka pārliecinājusi māti, lai ļauj dēlam tomēr mācīties tālāk. Pēterim bija laba balss, jau no bērnības dziedājis baznīcas korī, piedalījies skolas koncertos. Tāpēc arī novadnieču kordiriģentu Antas Keišas (tagad Milaševiča – red.) un Emīlijas Slišānes rosināts, aizgājis mācīties Rēzeknes Mūzikas vidusskolā. Mācības tomēr nācies pamest pusratā, jo pēc Kubas krīzes obligātajā karadienestā PSRS sāka ņemt arī mācību iestāžu audzēkņus. Dienējis pie Staraja Rusas, pulkā bijuši vairāki Latvijas puiši, arī rēzeknieši.
"Mēs šad un tad padziedājām latviešu dziesmas, zampoļits neko nesaprata, bet arī neiebilda, bet, kad ierindas skatē rāvām Saimnieks bulli pārdevis..., tad gan kāds nosūdzēja. Pēc dienesta atgriezos 3. kursā Mūzikas vidusskolā, mācījos pie pedagoga Belasova, tad mūs ar Milaševiču Vitoldu paņēma Uldis Balodis. Tas bija ļoti talantīgs skolotājs, pie viņa arī pabeidzu skolu. Mani norīkoja darbā Rēzeknes 1. vidusskolā."
Dažādi partijnieki
1966. gadā mūzikas skolotājs Pēteris Keišs negaidīti kļuva par izpildkomitejas darbinieku. Tam bijusi sava priekšvēsture. Rēzeknes Kultūras nodaļas vadītāja bijusi Inese Ivanova, PSRS armijnieka sieva, kura nemaz neprata latviešu valodu. "Sākās rūgšana kultūras darbinieku, it sevišķi bibliotēku darbinieku, vidū, tika rakstītas sūdzības ministram Kaupužam, ministrs zvanījis uz Rēzekni un teicis, lai tomēr meklējot citu vadītāju. Tā tikuši pie manas kandidatūras. Aizgāju toreiz pēc padoma pie Baloža – ko darīt? Viņš saka – muļķis tāds, ej, vismaz kāds savs cilvēks būs izpildkomitejā. Bet skolā es tomēr kādu gadu pastrādāju, mani pirmie audzēkņi bija Gunārs Klindžāns, Juris Prīdāns, Marts Hahelis, Jānis Lucāns, viņš pēc tam kļuva Dārziņskolas zēnu kora otrais diriģents. Bet tad es jutu, ka tomēr nevaru apvienot, tā paliku tikai kultūras nodaļā, tur alga bija 110 rubļi, bet likme skolotājam 85 rubļi."
Ar dažādām jūtām Pēteris atceras savus toreizējos priekšniekus. Komunistiskās partijas Rēzeknes pilsētas komitejas otrā sekretāre Regīna Hahele bijusi saprotoša, daudz atbalstījusi dažādas kultūras iniciatīvas. Bet bijuši arī citādi partijnieki. Katra pasākuma programma un ielūgumi bija jāsaskaņo ar partijas komiteju. "Kad mēs ar mākslinieci Silvu Linarti aizgājām saskaņot kāda ielūguma noformējumu, Hahele nopriecājās par skaisto stilizēto Linartes darbu, bet, kad aizgājām pie Rēzeknes rajona partijas sekretāres Holostovas, viņa uzkliedza: "Kto vam dal pravo izpoganitj naš sovetskij flag!" (kurš jums ļāva izsmiet mūsu padomju karogu – krievu val.). Bet tai pašā laikā Hahele mani brīdināja, lai nepieļaujot latgaliešu separātismu, piemēram, lai Dzejas dienās dzejnieki nelasa vairāk kā divus dzejoļus latgaliski."
Pieminekļi un personības
Pēterim Keišam nenoliedzami ir bijusi liela loma izcilo Latgales kultūras darbinieku piemiņas iemūžināšanā, atklāti pieminekļi Nikodemam Rancānam, kardinālam Julijanam Vaivodam, dzejniekam Antonam Kūkojam. Viņam pašam svarīgākā bija izcilā garīdznieka un valstsvīra Franča Trasuna piemiņas saglabāšana.
"Sākām izdot viņa grāmatas pie Jāņa Elkšņa, vispirms pirmo sējumu, tad otro, sākām domāt par Trasuna runu izdošanu. Es tajā laikā biju Saeimā. Radās doma, ka šī grāmata jāatver tieši Saeimas vestibilā. Alberts Čepānis, kas toreiz bija (Saeimas) priekšsēdētājs, normāli uzņēma šo ideju. Trasuna runu sējumu mēs nolikām uz galda katram Saeimas deputātam, vienalga, lai viņam tas patīk vai ne," atceras Pēteris. "Bet tolaik vēl Trasuns nebija reabilitēts. Runāju ar kardinālu Pujātu, viņš piekrita, ka vajag sazināties ar kardinālu Dzivišu, viņš bija pāvesta Jāņa Pāvila II labā roka toreiz. Dzivišs teicis, rakstiet vēstuli. Nezinu, kādi bija šīs vēstules ceļi Vatikānā, bet atbilde atnāca, un tā bija Trasunam pozitīva. Dailes teātrī notika kārtējā sējuma atvēršana, un Pujāts nolasīja šo rakstu no Vatikāna, tas bija vēsturisks brīdis."
Pēteris Keišs atzīst – nevienā citā darbā viņš nebūtu saticis tik daudz interesantu cilvēku, kā strādājot kultūras darbā. Bijusi tāda nostādne, ka Rēzekne nedrīkst būt sliktāka par Rīgu, tāpēc aicinājuši ciemos izcilus skatuves mākslas meistarus gan no Rīgas, gan Maskavas. "Es parasti māksliniekiem braucu pretī, un šīs sarunas, kas risinājās celā, ir neaizmirstamas. Piemēram, Lidija Freimane teica: "Nekad neaizmirstiet savu dzimto vietu, pat ja māju vairs tur nav. Aizbrauciet uz turieni, izklājiet zālē segu un esiet kādu brīdi kopā ar saviem tuviniekiem." Vēl viņa teica tā: "Ja celsiet māju, nekad neaizmirstiet iebūvēt malkas plīti. Jo pankūkas nekad nav tik garšīgas, kā ceptas uz malkas plīts.""
Kā tagad paiet dienas? "Abi ar kundzi palaikam slimojam, parastais ceļš – veikals, aptieka, svētdienās baznīca. Bet arvien vēl rosinu vēsturisku personību piemiņas vietu atzīmēšanu! Rakstu atmiņas par tiem ļaudīm, kurus esmu saticis ceļā. Daudz, daudz interesantu atmiņu!"