Garāžā dzimst labākās idejas

Nu viņas ir kļuvušas par labām draudzenēm, kuras vieno ne tikai gadi, bet arī kopīgas intereses. Seniores nodibinājušas interešu klubiņu Saulgriezes un tagad, šķirstot kopīgi veidoto albumu, delverīgi smej: "Mēs tiešām sākām garāžā. Dzirdējām, ka arī mūsu bobslejisti ir sākuši garāžā. Tur dzimst labākās idejas."Pamats, kas satuvinājaSatiekoties Skaistkalnes pagasta pārvaldes telpās, seniores mūs sagaida ar 19 šķirņu āboliem. Ir tik daudz dažādu rudens garšu, tomēr visgardākās esot vecās šķirnes, uzskata seniores. Kaut Skaistkalnes pusē dzīvo 316 pensijas vecuma cilvēku, šīs kundzes ir aktīvākās. "Esam arī pārējos aicinājušas pievienoties, bet atbild, ka neesot vaļas," stāsta Anda Vītoliņa. Citi paužot viedokli, ka senioru klubiņos satiekoties vien tie, kam neesot ko darīt. Taču šīs dāmas ir pārliecinātas - visam var atrast laiku, ja vien ir vēlēšanās.Sākumā Ievas Trušinskas garāžā sanākušas dažas seniores. Pamazām garāžu pārveidojušas par saviesīgu tikšanos vietu, kur svētkus svinēt un aicināt seniorus no citiem novadiem. Tad viņām uzmanību pievērsusi Skaistkalnes novadpētniecības krātuves Novadnieki vadītāja Laima Indriķe. "Pagasta padomē tiku strādājusi kā pieaugušo izglītības organizatore, un man gribējās, lai pagastā visu vecumu grupas ir aktīvas," stāsta Laima. Vispirms viņa izveidojusi Skaistkalnes lauku sieviešu klubu Mēmelīte, realizējusi projektu, kurā vidējās paaudzes dāmas varēja apgūt floristiku, datorprasmes un angļu valodu. "Gribējās, lai arī vecāka gadagājuma cilvēkiem rastos vairāk iespēju. Tobrīd bija sajūta, ka pensionāri ir atstumti. Uzrakstīju projektu, kurā senioriem bija iespējas pievērsties veselības mācībai. Apguvām psiholoģijas pamatus, uzsākām vingrot, un tas bija labs pamats, kas satuvināja," stāsta Laima Indriķe, kuru seniores sauc par savu kuratori.Rokām ir jākustasRita Blažēvica pirms diviem gadiem no Bauskas pārcēlusies uz Skaistkalni un nenoliedz - kā ienācējai sākumā nav bijis viegli nodibināt kontaktus. "Vecs cilvēks ir ļoti jūtīgs, viņu viegli var aizvainot. Nākot uz klubiņu, domāju - ja nepatiks, varēšu aiziet. Bet te neviens neko nepārmet, neaizrāda. Kad aizgāju pensijā, es vispār nepratu adīt. Šeit savos nepilnajos 70 gados iemācījos noadīt pirmo zeķi," stāsta Rita.Viņa uzslavē Saulgriežu dāmas par meistarību un toleranci: "Viņas prot visa veida rokdarbus ļoti labā līmenī - izšūt, adīt, tamborēt, tapot. Satiekamies reizi nedēļā, visas saliek savus rokdarbus uz galda un ierāda nepieciešamās iemaņas - no grāmatām apgūt adīšanu tomēr ir grūtāk. Mums ir ļoti toleranta attieksme citai pret citu. Es savukārt dāmām varu palīdzēt, ja vajadzīgs padoms par mobilā tālruņa, datora lietošanu. Varētu pamācīt vairāk, bet viņas negrib." Kundzes nenoliedz - ar modernajām tehnoloģijām neaizraujas. Lūk, Lidija Rudzroga joprojām dzīvo bez mobilā tālruņa un nejūt tā trūkumu. Reiz Rita pat piedāvājusi, ka Lidijai to uzdāvinās. "Man mobilo tālruni nevajag. Skatos, kā jaunā paaudze iegrimst savos datoros, - tā taču maitājas cilvēka raksturs!" uzskata Lidijas kundze. Viņas galvenā "tehnika" ir adāmadatas un tamboradatas. "Skatoties televīziju, rokām ir jākustas, citādi tas ir izniekots laiks," teic Lidijas kundze.Uz mežu kūleņus mestLaima Indriķe atzīst, ka seniores pagastā ir kā atbalsta punkts, labie gariņi, - bibliotēkas skatlogā viņas regulāri rīkojot rokdarbu izstādes. Arī tamborēti eņģelīši un sniegpārsliņas vai taurenīši ir svētku rotājums baznīcai, ko darina seniores. Olita Silakaktiņa Saulgriezēm pievienojusies pirms pieciem gadiem, kaut Olitai vēl nav pienākuši pensijas gadi. Viņa stāsta: "Mums ar Ievu ir savi darbi, ko strādājam - aprūpējam mūsu skaisto baznīcu gan iekšpusē, gan no ārpuses. Uz baznīcas svētkiem savijam vītnes, pavasarī stādām puķes. Šis darbs rada prieku." Pagastā abu sieviešu veikumu baznīcas labā ļoti novērtē, uzsver Laima un piebilst - neviena talka nav pagājusi bez klubiņa dāmu dalības, arī Baltu vienības dienā seniores aktīvi piedalījušās."Ir seniori, kuriem darboties līdzi liedz veselības problēmas, jo, kad braucam ekskursijās, autobuss ir pilns. Bet jūtu pēc sevis - jo vairāk sēžu mājās, jo grūtāk kļūst kustēties," apliecina Anda. Dāmas stāsta, ka dažas no viņām joprojām aktīvi nūjo - izstaigātas visas Skaistkalnes skaistākās vietas. Nupat seniores apmeklējušas Skaistkalnes jauno kafejnīcu - saimniecei pasūtījušas cepelīnus un spriež, ka turpmāk kafejnīcā tiksies regulāri. "Esam uz mežu braukušas, ugunskuru kurinājušas un desiņas cepušas. Viņas pat kūleņus met! Nekas nav par grūtu, un nav arī aizspriedumu. No seniorēm es gūstu lielu devu dzīvesprieka un optimisma," piebilst Laima. Dāmas smej - viņas taču tagad varot iet mācīties šaut, jo Skaistkalnē uzbūvēta jauna šautuve. "Vecie cilvēki aiziet mūžībā, un, ja nebūsim kopā, tā jau mēs izputēsim. Kopā sanākšanai ir jābūt. Ja mums šādu tikšanos nebūtu, es justos vientuļāka, kaut man ir dzīvesbiedrs, ar ko mājās parunāt, un kaķis," atzīst Rita un Latvijas senioriem vēl nepalikt vieniem, saglabāt labestību un rādīt citiem savas prasmes.