Arņa kontā ir ap 160 kinolomām. Latvijā viņš atveidojis lomas Rīgas kinostudijas filmās, strādājis mūsu teātros. Arņa gaitām sekoju visu dzīvi, jo esam skolas biedri. Ievēroju, ka pagājušajā gadā 8. janvārī aktiera 70. dzimšanas diena pagāja pilnīgi nemanot. Neviena sveiciena ne no radošajām organizācijām, ne no teātriem, kur Arnis spēlējis, klusēja pat bulvāru prese. Arnis palabo – ne nu gluži tā, prezidents Raimonds Vējonis atsūtīja skaistu apsveikumu.
Internetā noskatījos garu Līcīša jubilejas vakara ierakstu no Maskavas kino nama – pilna skatītāju zāle, aplausi, ziedi. Šogad 8. janvāris atkal pagāja nemanot, un iespējams, ka kāds pat nodomāja – nez vai aktieris vispār vēl dzīvs?
Dzīves diktēta pieticība
Arnis ir dzīvāks par dzīvu! Esam norunājuši tikšanos Miera ielas kafejnīciņā ar dīvaino nosaukumu Mierā – klusa mūzika, romantiska un mājīga gaisotne. Arnis ir nelabojams saldummīlis, un šajā ziņā Mierā viss kārtībā – kūciņas ir lielā izvēlē.
Ārā birst biezas sniegpārslas, Arnis ienāk balts kā leduslācis, noskurinās, noliek uz galda tikko iegādātās avīzes un pasūta lielu ingvera tējas krūzi. Avīzi Arnis braucot pirkt katru dienu, tas ir kā rituāls labam dienas sākumam, pēc tam ieejot kādā kafejnīcā vai dodas uz mājām izstudēt presi. Arnis kļuvis mazliet korpulentāks, viņam ļoti piestāv zili rūtotais krekls, staltajā augumā jaušams sportiskais rūdījums. Vīrišķīgs tipāžs, labi nostādīta balss, atbruņojoša neuzspēlēta vienkāršība – pribaltijec (baltietis – krievu val.), kā teiktu krievu kinematogrāfisti.
Neesam tikušies gadus piecus. Šajā laikā Arnis pārcēlies uz dzīvi vienā no Čiekurkalna garajām līnijām: "Man tur ērti, māja pie pieturas, piecpadsmit minūtēs jau esmu centrā." Faktiski visu radošo dzīvi Arnis sēdējis uz čemodāna un joprojām gatavs dažu stundu laikā izlidot uz jebkuru Krievijas vai citas valsts kinostudiju: "Būt ceļā, tas pieder pie manas profesijas, un pieticība sadzīvē ir ierasta. Tagad man ir istaba, virtuve, vannas istaba, gulta un televizors, un vairāk neko nevajag."
Miers ir nosacīts
Arnis atklāj, ka šoziem beidzot dzīvojot mierīgu pensionāra dzīvi: 'Interneta man nav, tāpēc ziņas un komentārus nelasu un nebojāju garastāvokli. Visus jaunumus uzzinu televīzijā un presē. Pats sev neko ēst negatavoju. Kad aizeju ciemos pie tuvajiem cilvēkiem, garšīgi paēdu, bet vispār iztieku ar vienkāršo." Tāds dzīvesveids pēc trauksmainās radošās dzīves, kad gadu desmitiem bija lidmašīnas, vilcieni, filmēšanās laukumi, viesnīcas, ir pat patīkams. Mājās atbraucis, aktieris alka tikai mieru.
Vai šoziem miera jau nav daudz? Vientulība nav cilvēka labākais ceļabiedrs. Var domāt dažādi, kāpēc Arnis Līcītis nav atradis savu vienīgo teātri, ja neskaita bijušo Jaunatnes teātri, kur Ādolfa Šapiro vadībā viņš nostrādāja astoņpadsmit gadu. Studējot Teātra fakultātē, Arnis vienlaikus sāka strādāt Drāmas (tagad Latvijas Nacionālajā) teātrī, pēc tam Valmierā. Deviņus spilgtus darba gadus Arnis bija Krievu teātra aktieris, bet šodien viņš ir bez sava teātra un bez konkrētu lomu piedāvājuma kinostudijās.
Taču Arnī nav jūtama rezignācija. Drīzāk skaudrs optimisms: "Pesimists patiešām neesmu. Mani vēl silda atmiņas par pagājušā gada rudens braucieniem ar izrādi Ezītis miglā uz Kaļiņingradas apgabala Sovetsku, Krievijā Odincovu, Ukrainas pilsētām. Mūsu komanda Ivars Kalniņš, Mārtiņš Vilsons un es uzstājāmies skatītāju pilnās zālēs. Liels prieks, ka latviešu aktieru vārdi tur joprojām labi zināmi. Agrāk kopā ar mums brauca Niks Matvejevs. Izrādē, kas ir skaudri cilvēciska vīriešu saruna par dzīvi, uzticību, mīlestību, joprojām skan Nika mūzika."
Vai, gadiem ejot, nav sajūtas, ka jaunie ieņem tavu vietu? "Es zinu, ka vēl varu un gribu strādāt, taču realitāte ir tāda, ka gan Latvijā, gan vēl jo vairāk Krievijā aktrises sievietes visbiežāk aizņemtas repertuārā no 18 līdz 40 gadiem, vīriešiem radošais posms ir tikai nedaudz garāks. Filmās un teātros vecākiem aktieriem, kuru plašajā Krievzemē ir daudzi tūkstoši, nav sevišķi daudz darba. Ko darīt – Šekspīrs nav uzrakstījis četrdesmit karaļus Līrus, un uz to vienu vienīgo Līru parasti ir garum garā rinda. Varu tikai priecāties, ka vēl esmu pieprasīts, un, ja mani sauc, es labprāt braucu un strādāju. Taču ar darbu ir tāpat kā ar jūru – te tu vilnī augšā, te lejā. Šoziem baudu mājas dzīvi, kas var beigties pēc viena telefona zvana no kādas kinostudijas."
Joprojām patīk suņi
Par Arni nevar teikt – apsūbējis talants, viņam joprojām jauneklīgs radoša spēka pilns gars: "Esmu spēlējis blēžus, laupītājus, gangsterus, kriminālos elementus, skrējis, jājis ar zirgu, pakaļdzinies, lecis, kritis. Tagad vairs to visu nevarētu, bet man piedāvā vecumam atbilstošas lomas." Pirms gada Arnis nofilmējās jaunā Latvijas režisora Staņislava Tokalova pilnmetrāžas filmā Tas, ko viņi neredz. "Tā ir smaga psiholoģiska drāma, pirmā Latvijas filma, kur viens no galvenajiem varoņiem ir mākslīgais intelekts. Ļoti interesants darbs," apliecina aktieris.
Ko nozīmē – mierīga dzīve aktiera gaumē? Arnis stāsta par savu dienas režīmu: "Šīs ziemas tumšais laiks nomāc, es esmu vasaras cilvēks. Taču uzzināju, ka spēju izdzīvot ar savu pensiju. Ka ir labi darīt to, ko vēlies, gulēt, cik ilgi gribi. Esmu liels sporta fans. Kopš skolas gadiem nodarbojos ar soļošanu un vēlāk aizrāvos ar basketbola spēli. Rīgas kinostudijas komandā spēlēju basketbola komandā līdz sešdesmit gadu vecumam. Kopš man sarauta ceļgala saite, skriet vairs nevaru, tāpēc man palicis velosipēds un peldēšana Daugavas sporta nama baseinā. Man ir daudzi televīzijas kanāli, skatos visas sporta pārraides, filmas un dažādus raidījumus. Šad tad, ja kāds uzaicina, aizeju uz teātri vai sporta sacensībām. Tiesa, es slikti guļu, iedomājos – varbūt gulta atrodas uz āderes? Ja moka bezmiegs, ieslēdzu televizoru un bieži aizmiegu, to neizslēdzot. Jāpaaicina Māris Andersons, viņš prot noteikt āderu atrašanās vietas."
Arnis, iejūtoties atpūtnieka tēlā, stāsta par pagājušās vasaras Jāņu nedēļu, kas ar tuviem cilvēkiem pavadīta Latgalē. "Bija karsts laiks, un mājās, kur viesojāmies, dzīvoja arī divi takši Džeks un Toms. Viens žipčiks, aktīvais tipiņš, demagogs, viltnieks, otrs maigs, tolerants romantiķis. Saimnieks iznesa un nolika Tomam priekšā kastīti ar cāļiem, un suns visu dienu viņus pētīja, ar ķepu maigi kārtoja pūkainās dzīvībiņas. Biju sajūsmā."
Zinu Arņa pieredzi ar viņa diviem brīnišķīgajiem erdelterjeriem, zinu, ka aktieris dievina suņus un viņā joprojām mīt ilgas pēc četrkājaina drauga. Arnis stāsta: "Uzrunāju katru uz ielas sastapto suni, saku tam, cik viņš gudrs un skaists, parunājos ar saimniekiem. Draugi tādos gadījumos smej – savācies, neļimsti, ejam tālāk, bet man vajag tos suņus samīļot. Diemžēl mans dzīves ritms un darba režīms ir tāds, ka suni nevaru atļauties. Kad man piezvana no Maskavas vai Pēterburgas, ka jābrauc, kur es suni likšu?"
Varbūt kādreiz.
Arnis Līcītis
*Dzimis 1946. gada 8. janvārī Rīgā
*Māte Operetes teātra māksliniece Helga Līcīte
*1970. gadā pabeidzis Latvijas Valsts konservatorijas aktieru kursu
*Strādājis Latvijas Nacionālajā, Valmieras, Jaunatnes un Krievu drāmas teātrī
*Atveidojis lomas Latvijas, Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas filmās, kopumā vairāk nekā 160 kinodarbos
Paldies par atgādinājumu!
c