Viņu sastopot, gribas smaidīt. "Bez optimisma nevar: ja arī iekrīti bedrē, vieglāk izķepuroties. Tas man dzīvē vienmēr palīdzējis," atzīst ilggadējā Liepājas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas vadītāja Dzintra Mirdza Reisa. Sarunu turpinām par to, kas, viņasprāt, pārus spēj saturēt kopā. Un par to, kā saglabāt možumu pēc tam, kad vairs neuzlādē Mendelsona kāzu maršs.
Dvēseļu kontakts
Iestādē, kas agrāk tika saukta par zagsu (no abreviatūras krievu valodā – red.), laulību reģistrācija ir tikai viens no darbinieku pienākumiem – lielāko daļu laika aizņem darbs ar arhīvu, izziņām. "Cilvēka mūža ritums no dzimšanas līdz aiziešanai, ieskaitot mantojuma lietas, ir kā uz delnas, sevišķi nelielā pilsētā. Interesenti bija, kad notika privātīpašumu atdošana. Tas ir mīlestības darbs – saglabāt arhīvu, rūpēties par to. Cilvēki un mīlestība nekur nav zuduši. Joprojām daudzi mani sveicina, tas ir patīkami, lai gan visus atcerēties nav iespējams," nosmaida Dzintra Mirdza Reisa un piebilst, ka atmiņā paliek dvēseļu kontakts: "Reiz laulāju fantastisku pāri, abiem pāri astoņdesmit. Svinīgā ceremonija notika lielajā zālē, ar viesiem. Kad lūdzu ar skūpstu sveikt vienam otru, līgava tik skaisti pacēlās pirkstgalos!"
Oficiāli reģistrēt attiecības gribējis arī cits pāris cienījamā vecumā, bet laulības izjaukuši viņu bērni. "Kad vēlāk uz ielas sastapu jauko kundzīti, viņas acīs bija izdzisusi dzīvības guntiņa. Bēdīgi! Nevajag jaukties otra dzīvē," pārliecināta ir Dzintra. Statistikas dati par milzīgo šķirto laulību skaitu mūsdienās viņu nepārsteidzot: "Viena pagale nedeg! Bieži vien ir tā, ka mīlestību iegūstam, bet to nespodrinām. Tāpat ir, ja nekopj augu. Domājam – viņš vai viņa man pienākas. Dažkārt cilvēki izšķiras, jo viens otru nedzird. Īpaši sievietēm ir raksturīgi daudz runāt, topošais vīrs netiek pie vārda pat, piesakoties laulībām. Nav labi arī, ja sieviete tiek nospiesta."
Reisai visi laulātie pāri šķiet vienlīdz jauki. Liela gadu starpība, aprēķins vīd cauri? Nu un?! Sirds siltumam, cieņai jābūt, uzskata Dzintra: "Reiz labi pazīstamam cilvēkam teicu – viņa taču ir divdesmit gadu jaunāka, padomā, ko tu dari! Man atbildēja – mums tagad ir labi. Un viņi vēl šodien dzīvo laimīgi."
Dzintra un Dzintars
"Mani dzemdībās saķēra čigāniete un lūdza, lai dod vārdiņu Dzintra. Mammai tas nepatika, viņa ielika Mirdzu. Papētīju vārdu nozīmi – Dzintra man ļoti atbilst," secina seniore. Mācoties Saldus vidusskolā, vasaras brīvlaikā viņai bijusi iespēja izmēģināt sanitāres darbu slimnīcā. Mammīte turpat strādājusi par šefpavāri. "Liku bankas un palīdzēju aiznest līdz morgam mirušo, bet nākotni saistīt ar medicīnu negribēju. Vēlāk no auklītes bērnudārzā kļuvu par audzinātāju. Rīgas Pedagoģiskajā skolā ieraudzīju meitenes ar sarkaniem kaklautiem, turpat gada laikā varēja izmācīties par vecāko pionieru vadītāju. Man ļoti patika ārpusklases darbs – kultūras un sporta pasākumu organizēšana skolā. Pēc tam arī pilsētas mērogā. Varēju paļauties uz savas komandas cilvēkiem," atceras Dzintra.
Tolaik jauniete aizrautīgi deklamējusi dzeju un tika uzaicināta to darīt arī Saldus dzimtsarakstu nodaļā. Katru sestdienu zagsā sagaidījusi jaunos pārus, iepazīstinājusi ar ceremonijas norisi un tad viņiem norunājusi dzejoli un prozu – teksts nedrīkstējis būt ne garš, ne pamācošs: "Cilvēkus mācīt nevajag. Var tikai pastāstīt, kā citiem ir. Ja saprot mācību, labi."
70. gadu sākumā Dzintra apmeklējusi literāru pasākumu ar Imanta Ziedoņa piedalīšanos. Puisi, kurš iespaidīgi runājis dzeju, noturējusi par aktieri, bet Dzintars arī bijis students. Noslēgumā I. Ziedonis aicinājis jaunieti ierunāt viņa dzeju radio, bet Dzintra piegājusi, lai izteiktu atzinību par izpildījumu. "Ballē man no kurpes nokrita dekors, zālē to neatradu. Pēc pāris dienām Dzintars man jautāja, vai nav kas pazudis. Kā pasakā par Pelnrušķīti. Uz ilgiem gadiem palikām kopā," romantisko noskaņu ieskicē seniore.
Septembrī paliek 20 gadu, kopš Dzintars ir mūžībā. Bet ziedulaikos abi bijuši ievedēji 16 pāriem. Ne visi palikuši kopā. Dzintra stāsta: "Kādam skaistam pārim jau kāzu vakarā teicām, ka nebrīnīsimies, ja nākamajā dienā viņi būs izšķīrušies. Pirms mičošanas viens pa durvīm skrēja iekšā, otrs – pa logu ārā." Paredzējums, ka "spridzināšana" nevar turpināties ilgi, piepildījies.
Lepna, ka latviete
Abiem ar Dzintaru turpināt izglītību Lauksaimniecības akadēmijā bijis vienots lēmums: "Ekonomistos bija liels konkurss, un es domāju – ja nolikšu iestājeksāmenus, darīšu visu, lai studijas pabeigtu. Pasniedzēji teica, ka tik brīnišķīgs kurss iepriekš nav bijis." 1982. gadā Dzintars Reiss pārcelts par bankas pārvaldnieku Liepājā. Dzintrai tolaik šķitis, ka kultūras dzīve bez viņas Saldū apstāsies, taču, pašai par pārsteigumu, tā nav noticis.
Kā liepājniece viņa pirmoreiz sajutusies Metalurgu kultūras pils pārpildītajā zālē, kur uz dzejas dienu pasākumu ieradies I. Ziedonis. "Tieši caur cilvēku pazīšanu jūs iemīļojat kādu vietu," saka Dzintra. Darbs Ekskursiju biroja direktores amatā ekstraverto sievieti ļoti bagātinājis. Lai noslēgtu līgumus tūrisma braucieniem, nācies daudz ceļot pa plašo Krieviju un padomju republikām: "Biju lepna, ka esmu latviete no Liepājas, visur tiku sagaidīta un pavadīta ar lielu cieņu. Ne visiem durvis bija vaļā, un arī mēs ne visus ceļotgribētājus spējām uzņemt. Katru piektdienu sestdienu šurp brauca lielās grupas no Minskas, Maskavas, Kijevas, Ļeņingradas. Lepojāmies ar savu pilsētu, rādījām Rīgu, Rundāles pili, Klaipēdu un Palangu. Liepājas augstskola gatavoja ekskursiju vadītājus."
Mīlu un paldies
Būt par dzimtsarakstu nodaļas vadītāju Dzintrai Mirdzai Reisai agrāk pat prātā nebija nācis. Kad Saldū vīrs dažkārt aizstājis zagsa vadītāju, viņa smējusi, ka nekad neteiktu: "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vārdā…" Pēc tam, kad no dzīves aizgājusi iepriekšējā Liepājas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, šī vieta tika piedāvāta tieši Dzintrai. "1990. gadā garo penteri vairs nevajadzēja, un "Latvijas valsts vārdā" teicu ar vislielāko prieku. Kamēr padomju armija bija te, vajadzēja arī krievu valodā runāt, bet visi zināja, ka Liepājas Dzimtsarakstu birojā oficiālā daļa ir tikai latviski," atceras Dzintra. Jāprot laikus beigt aktīvā darba gaitas un būt aizņemtam arī pensijas gados, uzskata seniore un piebilst: "Ārkārtīgi svarīgi ir neierauties sevī! Vienu dienu nedēļā veltu Rotari klubam. Beidzot noder arī iegūtā ekonomista izglītība – sniedzu konsultācijas kādā Austrijas apdrošināšanas kompānijā." Kopā ar domubiedriem kundze azartiski apceļo Kurzemi, piedalās tūrisma rallijā. Un daudz lasa. Ja tas būtu Dzintras varā, viņa nevienam neļautu beigt vidusskolu, pirms nav izlasīta grāmata par Stīvu Džobsu: "Ir daudz mīnusu, nevarēšanas, neizdošanos, bet jābūt mērķim un pacietībai! Ceļavējam iesaku arī jaunā autora Toma Kreicberga Lopu ekspresi."
Nedēļas nogalē Dzintra izbauda pirts priekus ar pašas sietām pirts slotām. Gara mešana un sirsnīgas sarunas uz lāviņas, viņasprāt, lieliski sakārto gan miesu, gan garu. Dzintra iesaka: "Prieka un optimisma vairošanai vajag daudz smaidīt. Ja neesat atradis, par ko pasmieties, tā nav izdevusies diena. Un cik vien bieži iespējams, sakiet saviem mīļajiem: es mīlu tevi!, atvaino, lūdzu, piedod man un paldies."
Dzintra Mirdza Reisa
* Dzimusi 1945. gada 14. novembrī Saldus apriņķa Novadnieku pagastā.
* Studējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātē.
* Strādājusi par skolotāju, Saldus Patērētāju biedrības arodbiedrības priekšsēdētāju, Liepājas Ekskursiju biroja direktori.
* Liepājas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja (1990–2014).