Norunāt tikšanos ar Astrīdu Slavinsku aizvadītajā vasarā nebija viegli. Piezvanot izrādījās, ka seniore atrodas Norvēģijā. Nākamajā telefonsarunā atklājās, ka tobrīd viņa kopā ar Smārdes pensionāru biedrības Sarma draugiem atgriežas no ceļojuma tepat pa Latviju, bet pēc dažām dienām jau dosies uz Grieķiju. Ceļot viņai ļoti patīk, to Astrīda vairākkārt uzsver, kad beidzot satiekamies pie viņas mājās Smārdē.
Vēl dārzā zied saulespuķes, saltajiem vējiem spītē brīnumsaldas vīnogas, bet nokarenais pīlādzis nepārprotami apliecina rudeni. Siltumnīca vēl pilna ar tomātiem. Astrīda uzcienā ar vēl vienu sava dārza velti Kanādas mellenēm – esot jāapēd pāris odziņu dienā, šīs ogas ļoti veselīgas, bet garšo īpatnēji. Rudens Astrīdai patīk, jo tad taču var mesties vēl vienā aizrautīgā nodarbē – sēņot. Kāpostus viņa pati šķovē. Bilstu, vai nav vieglāk nopirkt veikalā. Bet Astrīdai ir arguments – ar pašas darbu un liekot vienu naudiņu pie otras, arī tā var sataupīt ceļošanai. Kad apsēžamies viesistabā pie kafijas galda, ievēroju goda rakstus pie sienas. Astrīda Slavinska tos piecus gadus pēc kārtas saņēmusi kā Smārdes sakoptākās sētas saimniece. Pa kuru laiku viņa visu paspēj?! Jo viņa arī vada pensionāru biedrību Sarma! Un vēl viens goda raksts liecina, ka Astrīdas ieguldījums novērtēts arī pagastā – pērn viņa saņēmusi titulu Smārdes pagasta gada cilvēks.
Iešu par skolotāju!
Astrīdas dzimtā puse ir Ķegums: "Ķeguma pamatskolā skolotāji lika rakstīt, par ko katrs vēlas kļūt. Uzrakstīju – par skolotāju, bet tā nemaz nedomāju. Beidzot Lielvārdes vidusskolu, mamma gribēja, lai es kļūtu par medmāsu. Bet sagadījās tā, ka nedēļu līdz pilngadības svētkiem Lāčplēsī norisinājās dažādi pasākumi, kur tikāmies ar Regīnu Ezeru, Gunāru Priedi – Priedem bija pusuzcelta māja Lielvārdē, Daugavas malā. Tajā reizē lija lietus. Cepām desiņas, tusējām dramaturga pagrabā, pēc tam skolotājs veda Regīnu Ezeru uz mājām, paņēma arī mani līdzi. Pajautāja: "Astrīda, par ko gribi kļūt? Varbūt par muzikālo skolotāju?" Es tolaik klavieres spēlēju orķestros, kaut mūzikas skolu nebiju beigusi. Nu labi!"
Aizbraukusi uz Rīgas Pedagoģisko skolu, bet vidusskolnieces šim mācību kursam neuzņēma. Varēja izvēlēties – mācīties par bērnudārza audzinātāju vai mazo klašu skolotāju. "Iešu par skolotāju!" Taču bērnudārzā tāpat dzīves gaitā ir strādājusi. Kad pēc skolas beigšanas varēja izvēlēties, kur strādāt pēc nosūtījuma – Misā, Murmastienā vai Slampē, Astrīda aizbraukusi uz Misu. "Izkāpu no autobusa, tur tāds vējš dzenā kūdru! Man pilnas acis! Nu nē. Tad atbraucu uz Slampi. Zemgales pamatskolā mani uzņēma brīnišķīgi. Piedāvāja arī orķestrī spēlēt, kur mans nākamais vīrs pūta trubu," stāsta Astrīda. Šajā skolā viņa nostrādāja divus gadus. Apprecējās, piedzima meitiņa. Tad dēls. Lai bērnus varētu palaist dārziņā, Astrīda sākusi strādāt par bērnudārza audzinātāju – šajā profesijā pavadījusi deviņus gadus. Pavērusies iespēja Smārdē iegādāties apbūves gabalu. "Tā mēs te sākām – 80. gados nopirkām zemi, sākām celt māju. Vīrs – celtnieks, vīratēvs arī. Sāku strādāt Smārdes pamatskolā par mazo klašu skolotāju. Kādu laiku nodzīvojām vecajā skolā, bet 1989. gada aprīlī jau ievācāmies šeit, Niedrītēs," stāsta Astrīda.
Skolotājas darbā pavadīts viss mūžs, lai gan kādu laiku Astrīda pievērsusies arī uzņēmējdarbībai – abi ar vīru intensīvi strādājuši, ceļojuši. "Visu Eiropu apceļojām, ar savu biznesu uz semināriem braukājot, atpūšoties. Tas laiks bija skaists. Kalni, Norvēģija ir fantastiski! Bizness izvērsās ļoti labi, mēs tik labi nopelnījām, ka varēju trīs gadus nestrādāt," stāsta Astrīda. Taču laimīgajam laikam dzīvē svītru pārvilka vīra Mārtiņa pēkšņā aiziešana mūžībā. Tas bija 2009. gadā. Astrīda apklust, tad caur asarām pasmaida: "Esmu emocionāla, acis man slapjā vietā." Pēc tam līdz pensijai turpinājusi strādāt Smārdē par bērnudārza audzinātāju.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 27. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!