"Pavērās vesela pasaule, un, kad sāku saprast atšķirību starp kokiem, aizrāvos. Cik burvīga ir kļavas tekstūra, cik gobai ir fantastiski toņi, kā izskatās ozola dēlis pirms apstrādes un kā – pēc tās, kad "izpeld ārā" gadu gredzeni, redzama visa krāsu gamma, ieēnojumi, kur koksnē bijuši ievainojumi utt. Šajā pasaulē es nu jau kādu laiku daļēji dzīvoju, mēģinu arī citiem pastāstīt un parādīt, ka koks – tas ir kaut kas!" stāsta Aivars Žurila. Koka kā materiāla daudzpusība viņam pašam bijis pārsteigums, jo kokapstrādes iemaņas Aivars sāka apgūt pirms gadiem pieciem pašmācības ceļā – pārvācoties uz lauku mājām Pilskalnes pagastā netālu no Ilūkstes un nolemjot iemēģināt roku koka amatniecībā. Nu Aivars te izveidojis savu darbnīcu Urtawood, kurā darina dažādas koka lietas un vada izzinošas nodarbības. Tiesa, ģimenes sunīša Urtas vietā, kura vārds ietverts darbnīcas nosaukumā, pa sētu tagad draiskojas gadu veca nebēdne, franču buldogs Tora, un viņas melnais kompanjons Usiks, savukārt pats Aivars paralēli kokapstrādei pievērsies arī citām nodarbēm. Dzīve laukos prasa elastību.
Lēciens nezināmajā
Mājas Senči ir Aivara sievas Agneses dzimtas mantojums. Būvētas 30. gados, tās pieredzējušas visu postu, ko nesa karš un okupācija. Aivars stāsta, ka padomju laikā te bijusi tuberkulozes slimnīca, meliorācijas kantoris, kolhoza kopmītnes ar visu no tā izrietošo. "Kad atnācām uz šejieni, tā enerģija vēl aizvien bija fiziski jūtama."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 29. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!