Dzīve mēdz piespēlēt negaidītus scenārijus un nereti ieplānotā vietā dod to, kas vairāk nepieciešams. Ja Lolitai Vancerei kāds agrāk teiktu, ka viņa ar prieku saimniekos laukos, liepājniece droši vien iespurgtos: nu nē, plašā pasaule taču piedāvā tik daudz citu iespēju! Pēc divpadsmit Īrijā pavadītiem gadiem jaunā sieviete kopā ar vīru un trīs atvasēm atgriezās dzimtenē, bet ar to izaicinājumu virkne nebeidzās.
Labi, ja ir mājas
Nīcas pagasta Auziņās reibinoši smaržo ceriņi un daba izkrāsojusies tik koši, kā notiek vien vasaras pirmajā pusē. Vanceru dēls Arturs, meitas Gabriela un Paula neslēpj prieku par sākušos brīvlaiku. Viņi ir piedzimuši Īrijā, ar mammu runā angļu mēlē, bet atbildes saņem latviski. Lolitu tas neuztrauc: "Angļu valodā bērni sarunājas arī ar savu tēti un manu brāli, bet ar omi un pārējiem radiniekiem – latviski. Tikko atbraucām, mēģināju strostēt, ievirzīt jaunajā vidē, bet kaut kā nesanāca. Paulai tas pielipis no vecākajiem bērniem. Arturs Īrijā apmeklēja bērnudārzu, sešus gadus nomācījās skolā un angļu valodu sauc par dzimto valodu. Šopavasar viņš ar labām sekmēm pabeidza 10. klasi Nīcas vidusskolā, saņēma diplomu par 1. vietu angļu valodas olimpiādē, bet pērn latviešu valodas eksāmenu nokārtoja uz "septiņi". Pavasara brīvlaikā puika bija Romā, izceļoja Eiropu. Salīdzinot ar Īriju, šeit skolēni ir ieguvēji – dažādi projekti, nometnes, jauniešu darīšanas, kur iesaistīties."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 16. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!