Taisni apbrīnojami, cik nekārtība reizēm spēj patīkami pārsteigt! Tas attiecas arī uz fotogrāfu arhīviem. Un mans nav nekāds izņēmums.
Pirmās izfotografētās filmiņas liku žurnālā Žurnaļist starp lapām, jo to daudzums tolaik bija tieši piemērots žurnāla lappušu skaitam. Turklāt risinājums likās gluži labs – filmiņas, kuras sagrieztas liecās, locījās un dažubrīd bija vienkārši nesavaldāmas, iespiestas starp žurnāla lapām, gulēja taisnas un sakārtotas pēc gadiem un mēnešiem, jo tas bija uzdrukāts uz žurnāla vāka. Biju izgudrojis labu arhivēšanas sistēmu, kas beidza darboties, kad izfotografēto filmiņu skaits sāka strauji pieaugt. Tad negatīvus sāku likt kārbās, bet žurnālus Žurnaļist kopā ar tajos iearhivēto sasēju saiņos un aiznesu uz pagrabu. No turienes visu to mantību nozaga. Uz kuru makulatūras vākšanas punktu tie vēlāk aizceļoja, nezinu. Tāpat kā nezinu, cik metāluzpirkšanas vietā samaksāja par manu fotopalielinātāju, hantelēm, releju un citām līdz labākiem laikiem rūpīgi sapakotajām mantām.
Kāpēc es visu to stāstu? Vienkārši tāpēc, ka pavisam nesen atradu savu pirmo izfotografēto filmiņu. Nejauši, negaidīti.
Uz tās ir man tuvākā vieta – Kundziņsala. Sala, uz kuras savulaik Jaungada rītā piedzimu. Protams, žēl, ka neesmu safotografējis savu bērnības Kundziņsalu ar kuģīti, Ugunsdzēsēju dārzu krājumusun jocīgo estrādīti kā gliemežvāku, ūdens pumpi un citām tā laika zīmēm, jo sāku fotografēt tikai septiņdesmito gadu sākumā, kad studēju žurnālistiku. Tajā laikā tieši blakus mūsu mājai vēl atradās Aizsargu nams. Padomju laikā gan to sauca vienkārši par bērnudārzu, jo tajā bija bērnudārzs. Pamatīga celtne ar īpatnēju tornīti. Tāda kā Kundziņsalas dominante. Nu vairs tās nav. Toties vēl ir netālu esošais Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības nams. Arī ar tornīti. To kopj. Bet manu skolu ne. Skolas ēka lēnām iet bojā.
Pasaule mainās. Cik banāli. Fotogrāfijā – Lieldaugavas krasts septiņdesmito gadu sākumā. Tāds tas bija. Un viss. Vienkārši tāds tas tovakar bija. Nesen tajā vietā fotografēju konteinerostu. Tieši tajā vietā. Varētu nolikt abas fotogrāfijas blakus. Cik banāli.
Mamma man toreiz teica – nu ko tu tik tos stabiņus Daugavmalā fotografē?! Bet viņai nepatika arī, ka es viņu fotografēju. Ko viņa bija iedomājusi, kas tad man būtu jāfotografē? Bet, kāpēc stabiņus, to nu gan vairs arī pats neatceros. Varbūt vienkārši tāpēc, ka tie nekustējās.
Pagājušā gada nogalē Fotogrāfijas muzejā atklāja dāņu fotogrāfa Stiga Stasiga izstādi Forštate. Deviņdesmito gadu sākumā viņš uz laiku bija pārvācies uz Latviju. Fotografēja gan Latvijā, gan kaimiņos, arī Krievijā, jo tas Rietumu presei tai laikā bija interesanti. Bet brīvajā laikā viņš klejoja pa Maskavas forštati un fotografēja tur. Viņš mums mēģināja ieskaidrot, ka arī mums tas jādara. Ne jau tikai Maskačka. Visas tās vietas, kuras apkārt, cilvēki. Viņš teica – fotografējiet, drīz tas pazudīs. Un tiešām – daudzas vietas ar gadiem pazuda, citas pārmainījās. Cilvēki kaut kur pazuda, īpaši laukos. Tāpēc, ka pasaule mainījās. Tā mainās. Cik nu paspēj, tik ir.
Varbūt tomēr pareizi vien bija – sākt ar stabiņiem Lieldaugavas malā. Tas tā filosofiski, subjektīvi konceptuāli, bet varbūt tas darbojās tikai manā imaginārajā telpā.
Laikraksta Diena 2018. gada kalendāru veidoja fotogrāfa Aivara Liepiņa melnbalto fotogrāfiju izlase. Visu 12 mēnešu fotogrāfijas kopā ar fotogrāfa veidotajiem stāstiem var apskatīt portāla Diena.lv veidotajā sadaļā - Mirklis pirms!