Ārā no rutīnas

Fotoakcija Viena diena Ogrē sākās 22. maija vakarā un beidzās nākamās dienas vakarā. Pirms desmit gadiem.

Noteiktās divdesmit četras stundas akcijas rīkotāji man piedāvāja fotografēt Krapē. Teicu – brīnišķīgi! Apbrīnojamā vieta – Krape! Nekad par tādu nebiju dzirdējis. Kur tāda atrodas, arī nezināju, taču skaidra lieta – kaut kur Ogres rajonā.

Uz Krapi mani veda Arvis, vietējais fotogrāfijas entuziasts. Izbraucām no Ogres un jau pēc kāda laiciņa braucām pa skaistu, platu, nesen noasfaltētu šoseju. Arvis teica – tas ir "jaunais Maskavas ceļš". Man patika šis jaunais ceļš. Bija silts. Spīdēja saule.

Kad asfalts beidzās un sākām braukt pa šķembu klājumu, Arvis noteica – ceļš vēl nav pabeigts. Joprojām spīdēja saule, nedaudz putēja. Šķembām klātais posms drīz beidzās, un mēs turpinājām braukt nu jau pa diezgan ierastu Latvijas zemes ceļu.

Lietus laikā braukšana droši vien būtu jautrāka, bet, tā kā lietus sen nebija lijis, Arvis meistarīgi lavierēja starp sausajām ceļa dangām, saceldams vēl lielākus putekļus. No malas, domāju, skats fotogrāfijā rietošās saules staros būtu īsti labs. Bet mēs sēdējām mašīnā, putekļi palika aiz muguras. Priekšā ceļš, kurš kļuva aizvien šaurāks un šaurāks.

Kad brauktuve sāka vairāk izskatīties pēc aizaugušas stigas, apstājāmies. Mūsu auto stāvēja uzbēruma malā. Priekšā bija krauja. Tālāk aizauguši krūmi un sīki kociņi.

"Jaunais Maskavas ceļš" tobrīd līdz Krapei vēl nebija ticis.

Kraujas malā vietējie jaunieši mēģināja iedarbināt savu spēkratu. Tas nebija nekāds nieka braucamais. Viņi to sauca par bagiju. Varbūt tas arī bija bagijs, bet dikti liels. Priekšā uz pārsega tam stāvēja stalts briedis. Figūriņa no kādas piecdesmito gadu automašīnas Volga. Cienījams braucamais.

Paskatījos uz to pusi, no kurienes spīdēja vakara saule, no kurienes bijām braukuši. Un tas braucamais, kuru Krapes puiši joprojām mēģināja iedarbināt. Tas arī fotogrāfijā.

Vēlāk – jau pēc akcijas – domāju šurp atgriezties. Stāsts par "jauno Maskavas ceļu" nelika mieru. Sēkla bija iesēta, un iztēlē redzēju stāstu. Bet tam vajadzēja laiku. Laiku neatradu, tāpēc garāka stāsta par "ceļu" arī nav. Ir tikai šis – stāsts mirkļa garumā.

Tagad ceļš pabeigts. Mašīnas skrien, drāžas, sitas, ripo lēni. Tas jau ir cits stāsts. Tāpat pavisam cits stāsts būtu par jaunsaimniecību Krapē. Tādu laiciņu atpakaļ ar Arvi bijām iebraukuši tur pēc svaiga piena. Kā tur saimniecība izaugusi, kāda kūts. Un govis. Kā viņas tur tagad dzīvo. Vēroju, kā bužina sev skaustu, tad muguru pamasē. Stāv rāmi rindā cita aiz citas. Gaida savu kārtu. Tad pabiksta iepriekšējo, ja tā aizdomājusies. Nāk nākamā pie masētāja, kasītāja. Tad vēl pārējais. Stāsts par Latvijas govi. Tas būtu viens vareni skaists un romantisks stāsts.

Ievērojāt? Stāsts, stāsts, stāsts. Fotogrāfija taču rāda, nevis stāsta.

Pirms nu jau daudz gadiem uz avīzi Diena bija atbraucis zviedru fotogrāfs. Viņš runāja par preses fotogrāfiju, kurai jāstāsta. Kā veidot stāstu fotogrāfijā. Toreiz mēģināju iebilst viņam, teikdams, ka stāsta teksts, bet fotogrāfija rāda. Toreiz palikām katrs pie savas pārliecības. Acīmredzot ir patiesības, kuras lēni pielec. Rutīna nav laba lieta.

Ticiet vai ne – pirms kāda laiciņa man piezvanīja no Ogres fotokluba un jautāja, vai piekrītu piedalīties jaunajā fotoakcijā Viena diena Ogrē. Maijā. Tas ir šomēnes. Iepriekšējā akcija notika pirms desmit gadiem. Vēl pirms tam – pirms divdesmit – iepriekšējā. Dievinu fotoakcijas. Kādas tik tās nav bijušas. Sit ārā no rutīnas.