Publiskajā informatīvajā telpā daudziem ir zināms tas, ko tu dari ikdienā – palīdzi jauniešiem, kuri nonākuši grūtībās. Sekojot tevis stāstītajam sociālajos tīklos, nojaušams, ka tas ir intensīvs darbs teju 24/7. Kāpēc tev ir svarīgi šo visu darīt, kā tas viss sākās?
Patiesībā šis viss pilnīgi un galīgi nebija plānots, man nebija tāds mērķis veidot daudzos centrus jauniešiem. Iesākumā rīkojām dažādus bezmaksas kultūras pasākumus, kuru organizēšanai bijām piesaistījuši brīvprātīgos. Un trīs no šiem brīvprātīgajiem bija ļoti aktīvi jaunieši, regulāri sazvanījāmies ar viņiem, tikāmies. Beigās izrādījās, ka šie jaunieši ir savā ikdienas dzīvē saskārušies ar dažādām problēmām. Šad tad viņiem izgādājām, piemēram, biļetes uz kino vai koncertiem, mēdzām arī kopā aizbraukt paēst. Un reiz viens no tiem puišiem man prasa – vai var dabūt vēl trīs biļetes uz kino? Protams, sagādājām, bet tobrīd sapratu, ka tas [jauniešu] pulciņš sāk veidoties lielāks. Savukārt ideja veidot jauniešu centru radās vienās kopīgās pusdienās. Man pēkšņi radās pārdomas: mēs ejam ar jauniešiem paēst un aprunāties tur, kur citi nāk iedzert alu, kas nav īsti pareizi. Respektīvi, doma bija par šiem konkrētajiem jauniešiem, kuri pie mums atnāca kā brīvprātīgie palīgi, – radīt tieši viņiem paredzētu vietu, kur var pavadīt savu brīvo laiku, lai viņiem nav jāklīst pa ielām. Tā arī izveidojām pirmo centru. Un pēc tam process izvērtās plašumā.
Kā tu domā, kāpēc šie jaunieši ir izvēlējušies tevi kā uzticības personu?
Būsim reāli. Sākotnēji viņi mani neizvēlējās kā uzticības personu, tā ir cilvēku kategorija, kuri neuzticas nevienam. Un ļoti pamatoti neuzticas, jo neviens neuzticas viņiem. Līdz ar to – kāpēc lai viņi kādam uzticētos? Bet tas iemesls, kādēļ jaunieši zvana man, es domāju, ir tas, ka starp jauniešiem darbojas gana laba saziņa un jaunieši ir lietas kursā, ka es nekad ne par
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 7. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!