Fragmenti no intervijas:
Ja varētu lūgt jūs dažos vārdos iepazīstināt ar sevi un pastāstīt par jūsu vizītes Latvijā mērķiem.
Pagājušajā gadā Stambulā es tiku ievēlēts par NATO Parlamentārās asamblejas prezidentu un kļuvu par pirmo Itālijas pārstāvi šajā amatā 55 gadu laikā. Asambleja ir Ziemeļatlantijas alianses politiskais spārns, kurā darbojas 265 pārstāvji no 29 NATO dalībvalstu parlamentiem, protams, arī no Latvijas. Tāpat asamblejā ir simts papildu locekļi no valstīm, kuras neietilpst NATO, bet ir mūsu partneri vai nodrošina aliansei kādus pakalpojumus, tādu valstu kā Ukraina, Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna, Irāka un citu pārstāvji.
Tā kā es esmu arī Itālijas parlamenta deputāts, Ārlietu un Eiropas Savienības lietu komiteju loceklis, tad ir tā sagadījies, ka Latvijā esmu ieradies uzreiz vairāku iemeslu dēļ. Es pārstāvēju Itālijas aizsardzības ministru Ādažu bāzē notikušajā svinīgajā pasākumā [veltītā Kanādas vadītās NATO bataljona kaujas gatavībai], rīt piedalīšos Rīgas konferencē (ikgadējā Rīgā notiekošajā starptautiskajā ārpolitikas un drošības forumā; saruna notiek dienu pirms konferences sākuma – A. S.), kur būšu viens no runātājiem pirmajā panelī. Tāpat es esmu ieradies Rīgā, lai prezentētu Milānas kā Eiropas Medicīnas aģentūras mājvietas kandidatūru. Tāpēc man šajā gadījumā ir, kā pieņemts teikt, dažādas cepures.
Runājot par pēdējo punktu – šādos gadījumos tradicionāli notiek sarunas par apmaiņu starp valstīm ar atbalstu dažādos jautājumos, atbalstu kandidātiem uz dažādiem amatiem. Varat nedaudz pavērt durvis uz šīm sarunām?
Tieši šobrīd es nevarēšu sniegt konkrētu atbildi, jo šis jautājums vēl nav apspriests, taču jā, arī Latvija ir ieinteresēta savu pārstāvju virzīšanā uz vairākiem amatiem, un mēs runāsim ar jūsu amatpersonām par apmaiņu ar atbalstu. Tajā pašā laikā es vēlētos uzsvērt, ka Itālija kopumā ir ļoti ieinteresēta labās un stiprās attiecībās ar Latviju dažādos līmeņos. Tas ir ekonomiskais līmenis, politisko institūtu līmenis, stratēģiskais līmenis. Piemēram, mēs zinām, ka Itālijas ārējā robeža ir visas Eiropas Savienības ārējā robežā, uz kuras šobrīd ir problēmas imigrācijas dēļ. Tieši tāpat mēs arī Latvijas ārējās robežas uzskatām par visas ES ārējām robežām un esam gatavi sniegt jums visu iespējamo atbalstu Latvijai svarīgos jautājumos, it īpaši attiecībās ar tādu kaimiņu kā Krievija. Un, protams, gan Itālijai, gan NATO ir ļoti svarīga Latvijas ģeopolitiskā pieredze.
Ko teiksiet Rīgas konferencē? Kādas šobrīd ir NATO galvenās prioritātes jūsu skatījumā?
Šādas konferences vienmēr ir nozīmīgas kā vietas, kur apmainīties ar viedokļiem. Konkrēti šobrīd tā ir iespēja apspriest NATO perspektīvas nākamajam gadam. Jūs ziniet, mums bija zināms satraukums par ASV jaunās administrācijas nostāju pret NATO, bet es domāju, ka tagad šī diskusija ir slēgta, jo ASV prezidents Donalds Tramps ir paziņojis, ka NATO ir absolūts, viņš ir mainījis savu viedokli.
Kas attiecas uz prioritātēm, tad es uzskatu, ka NATO šobrīd ir aktuāli divi virzieni – alianses austrumu spārns, attiecības ar Krieviju, kas ir ļoti aktuāli arī Latvijai, un dienvidu spārns, kur dažādus riskus rada Āfrika, Tuvie Austrumi. Tas attiecas ne tikai uz imigrāciju, bet arī terorisma draudiem. Es nešaubos, ka NATO ir jāpievērš pastiprināta uzmanība abiem šiem virzieniem, austrumu un dienvidu, vienlaikus neaizmirstot arī par, piemēram, Ziemeļkoreju. Situācija Korejas pussalā šobrīd ir ļoti grūta un saspringta, un tā var atsaukties arī uz Eiropu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Ziemeļkorejas tieša kaimiņvalsts ir Krievija, kura tāpat robežojas arī ar uzreiz vairākām Ziemeļatlantijas alianses, Eiropas valstīm. Un Krievijas agresivitāte negatīvi ietekmē ne tikai jūs, Baltijas valstis, Austrumeiropu, bet arī pārējās tās kaimiņvalstis citās zemeslodes daļās.
Tajā pašā laikā atsevišķās Eiropas valstīs, tajā skaitā Itālijā, ir gana daudz aizstāvju viedoklim, ka nepieciešams normalizēt attiecības ar Krieviju. Kā arguments parasti tiek izmantots fakts, ka abpusējo sankciju politika rada ievērojamus zaudējumus biznesam…
Mana nostāja šajā jautājumā ir viennozīmīga. Sankcijas pret Krieviju nav perfekts instruments, bet būtībā vienīgais iespējamais. Un pat ja no šīm sankcijām nākas ciest arī eiropiešiem, mēs nevaram sankcijas atcelt, kamēr Krievija nav atteikusies no savas agresīvās politikas, jo nozīmētu Krievijas īstenoto starptautisko tiesību pārkāpumu leģitimēšanu. Es saprotu, ka daudziem uzņēmējiem tas rada problēmas, un arī Itālijas bizness cieš zaudējumus, it īpaši mūsu ziemeļaustrumu reģionos, kuriem tradicionāli ir bijusi plaša ekonomiskā sadarbība ar Krieviju, tomēr tagad ekonomika ir adaptējusies jaunajiem apstākļiem. Ja [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins mainīs nostāju attiecībā uz konfliktiem Ukrainā, Gruzijā, uz visiem tā dēvētajiem iesaldētajiem konfliktiem uz Eiropas austrumu robežas, tas būs nozīmīgs iemesls, lai sāktu izskatīt sankciju atcelšanas iespējas. Patlaban tas nav iespējams.
Vienlaikus es uzskatu, ka daudz lielākas problēmas par sankcijām Putina režīmam rada naftas cenu kritums, jo Krievijas ekonomika par piecdesmit procentiem ir balstīta uz energoresursu eksportu. Naftas cenu kritums ir radījis nopietnas grūtības Krievijā, kuras problēma ir ne tikai sankcijas, bet arī fakts, ka krieviem vairs nav naudas dažādiem tēriņiem. Tas, piemēram, labi redzams Itālijā, kas iepriekš pārdeva Krievijai lielus apjomus dārgu modes preču. Šobrīd Itālijā ir daudz mazāk tūristu no Krievijas nekā iepriekš, un tie paši ir ievērojami samazinājuši tēriņus, jo viņiem vienkārši nav naudas. Es uzskatu, ka situācija Krievijas iekšienē kļūst aizvien problemātiskāka, un šī iemesla dēļ Putins, kuram nākamajā gadā ir gaidāmas prezidenta vēlēšanas, attiecībā uz ārvalstīm izvērš aizvien agresīvāku retoriku, cenšoties šādi novērst uzmanību no iekšpolitiskajām problēmām. Vienlaikus es nevaru pateikt, cik ilgi viņš spēs uzturēt retorikai atbilstošu izmaksu līmeni, piemēram, par tādām militārajām mācībām kā Zapad 2017.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 4.oktobra, numurā!
zvirbulēns
Labais
Delfi