Nupat bija skandāls ar LNT likvidēšanu. Izrādījās, ka žurnālistiem nav maksāts sociālais nodoklis. Kā tas vērtējams?
Pirmām kārtām es gribētu labot – nevis par žurnālistiem nav maksāts sociālais nodoklis, bet visdrīzāk sociālais nodoklis no algas gan maksāts, bet jautājums, vai žurnālists ir maksājis sociālo nodokli no honorāra, kas ir katra paša izvēle un atbildība, par ko mēs esam vairākkārt runājuši.
Ar to gribu teikt, ka ir jābūt atbildīgam arī katram pašam par sevi.
Tomēr politiķi izteikušies, ka vēlas šo lietu sakārtot. Gan jau pieņems kādu likumu par nozarē maksājamo algu un nodokļu apmēriem. Tas ko dos?
Šobrīd komercmedijiem ienākumi ir, kādi ir. Valsts var pielikt finansējumu sabiedriskajiem medijiem, tiem tātad nebūs ar to problēmu, bet kas notiks ar žurnālistu algām tajos medijos, kuri savu budžetu paši nopelna? Tās samazināsies tieši par nodokļa apmēru.
Vietējie izdevēji jau ilgstoši cieš zaudējumus, uzturot vietējos medijus, lai dažādotu informatīvo telpu. Piemērs ar LNT ļoti spilgti parāda, ka ārzemju komersantus mūsu informatīvā telpa neinteresē. Tas, par ko ir bažas, – lai līdzīgu likteni kā LNT nepiedzīvotu arī citi vietējo saturu veidojošie mediji.
Par to mēs esam runājuši, par to mēs esam diskutējuši ar iepriekšējās Saeimas deputātiem. Skumji, ka, nākot jaunajai Saeimai, visi pieņemtie likumi un lēmumi tiek apšaubīti un par visu jāsāk runāt no sākuma.
Nemitīgi tiek meklēti "labie" un "sliktie" starp vietējiem, laikam neapzinoties, ka runa ir par Latvijas informatīvo telpu kopumā, – nevienam citam kā vien mums, mūsu valstij nebūtu par to jārūpējas.
Jā, to sauc par valsts mediju politiku. Šobrīd valsts mediju politika šķobās, jo par to atbildīgā nodaļa Kultūras ministrijā ir bez darbiniekiem, bez vadības. Mediji ir bez stabila valsts atbalsta. Pievienotās vērtības nodoklis ir augsts, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, bet mediju pašu ienākumi mūsu mazajā valstī ir zemi. Drukātie mediji dzīvo no rokas mutē, ļoti daudzi cieš zaudējumus.
Un vienlaicīgi izjūt arī negodīgu konkurenci – pašvaldības izdod un bez maksas izplata savus izdevumus, kas līdzinās avīzēm.
Tā ir viena no pašlaik atkal aktualizētām sāpēm. Te ir tas, ko teicu jau iepriekš, – tiek apšaubīti un no jauna pārskatīti iepriekš panāktie regulējumi. Pagājušo divu Saeimu laikā gan valsts resori, gan sabiedriskās organizācijas sēdās pie galda, runāja krustām šķērsām, panāca kompromisa vienošanos, ka pašvaldību informatīvajiem izdevumiem ar tekstiem un foto nevajadzētu iznākt biežāk kā vienu reizi mēnesī, savukārt tādus, kas ar tiesiskiem regulējumiem, pieņemtiem lēmumiem, var izplatīt kaut vai katru dienu – uz tiem neattiecas neviens ierobežojums.
Visu interviju lasiet avīzes Diena otrdienas, 19. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Irlielāmērāticams
[dez]info telpa
Majakovskis