Pirmdien daudzkārt tika pieminēts, cik nozīmīga ir Valsts prezidenta runa. Vai mēs to nepārspīlējam? Cik paliekošs, politiķu vērā ņemts var būt programmatiskais uzstādījums, kurš bija iekļauts runā, kas izskanēja Saeimā? Vai runā teiktais ir kas tāds, ko politiķiem vajadzētu pildīt?
Es domāju, ka Levits runu ir formulēji kā programmatisku. Ja mēs runājam par viņa paustajām trīs prioritātēm – solidaritāte, piederība un moderna, ilgtspējīga valsts. Viņš atšifrēja šīs trīs lietas, kā viņš tās redz. Un kas man likās arī interesanti, ka, piemēram, to pašu solidaritāti parasti saprot citādi. Mūsu, teiksim tā, politiskā populisma laikmetā visi runā par pārdali, ka nepieciešams nodokļus audzēt utt. Tas, kā viņš to formulē, ir, es uzskatu, ļoti progresīvi un negaidīti labēji. Īstenībā, man liekas, daudziem tīkami dzirdēt, ka tomēr jābūt ar prātu – ir, protams, solidarizēties nepieciešams, bet tas nav tā vienkārši, ka visiem, kam daudz, atņemt un visiem, kam maz, iedot. Dzirdēt par gudro solidaritāti bija ļoti interesanti, es domāju, ka viņam ir sava vīzija par to, līdz ar to viņš varbūt varētu kaut kādā veidā nobalansēt tos populistiskos elementus, kas dominē mūs šobrīdējā politikā.
Arī par ilgtspēju bija ļoti interesanti. Viņš runāja par izglītību, zinātni un ekonomiku, ka tā ekonomika nav visam sākums un beigas – laba ekonomika ir kā gala rezultāts tad, kad tu esi izdarījis mājasdarbus. Tas arī liek saprast, ka viņš skatās diezgan kompleksi uz tām problēmām, nevis vienkāršoti. Un tas varētu īstenībā radīt problēmas daudziem Saeimas politiķiem mijiedarbībā ar prezidentu – vienkārši nebūs, nebūs tā, ka viņš bez jautājumiem pakļausies Saeimai vai koalīcijai, izskatās, ka viņš tomēr būs nopietns diskusiju partneris.
Tieši ar diskusijām viņš kaut ko varēs panākt, jo citu instrumentu prezidentam īsti nav?
Viņam ir arī likumdošanas iniciatīvas tiesības, tāpat arī iespēja neparakstīt likumus, aicināt tos pārskatīt.
Tajā gadījumā gan vajag juridisku pamatojumu.
Viņam kanceleja sastāvēs no vieniem juristiem, viņš pats ir neslikts jurists. Ar to problēmas nav. Te drīzāk svarīgs būs viņa radošums – kā viņš spēs izmantot tos instrumentus, kas viņam rokās, jo, piemēram, Zatlers izmantoja iespēju sasaukt Ministru kabineta ārkārtas sēdes, definējot tajās savu darba kārtību, – citi tā nav rīkojušies.
Un pie reizes, vēl runājot par Levita uzrunu Saeimā, – līdzšinējos prezidentus viņš ļoti labi pieminēja, visos atrada kaut ko labu, un nevar teikt, ka kaut kur viņš būtu nošāvis greizi – viņš tiešām bija paanalizējis, kas liek domāt, ka būs kaut kāda pēctecība, ka viņš tomēr, pieņemot lēmumus, ļoti nopietni skatīsies, kā nonākts līdz tiem lēmumiem. Tas ir liels pluss – mūsu politikā pēctecība ir retums, mums ļoti bieži jauna amatpersona, kā saka, kā jauna slota tīri slauka.
Cik daudz no tā, kas bija dzirdams, varētu būt nācis no viņa paša, un cik daudz varētu būt padomdevēju rakstīts?
Domāju, ka tās abas runas ir tīri viņa paša radošais darbs, viņa teikumi. Nu, varbūt tehniski kaut ko palīdzējuši, varbūt ir cilvēki, ar ko viņš pārrunājis, ko teikt. Un tas, kā viņš runāja, arī liecina, viņš ļoti pārdomājis katru teikumu, viņam nebija problēmu ar kāda vārda izrunāšanu, nebija situāciju, kad runā, bet redzams, ka pats nesaprot, ko runā. Viņš dziļi saprata, ko runā.
Tas nozīmē, ka viņš būs arī autors visam, kas no Valsts prezidenta puses nāks, nevis vienkārši būs, kā saka, marionete?
Es domāju, ka tās arī ir bijušas viņa izvirzītāju publiski izteiktās gaidas, ka Levits būs pats kā prezidents, nevis tikai padomnieku un ietekmes grupu vadīta persona. Protams, tas ir ļoti grūts uzstādījums, jo darba apjoms prezidentam ir liels, līdz ar to ir jautājums, cik ilgi viņš izturēs tā, ka viss, kas nāk, ir no viņa paša. Kaut ko jau viņam būs jāspēj deleģēt. Bet pagaidām, es domāju, šīs gaidas viņš apmierina.
Visu interviju lasiet avīzes Diena otrdienas, 9. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Dostojevskis
Brālis hameleons
Kurbads