"Kaut kādā ziņā ir iespējams, ka bankas šajā situācijā bija ķīlnieces, bet ne jau tikai bankas. Protams, tas, kas ir mans uzdevums un vispār valsts pārvaldes uzdevums – pēc iespējas vairāk dalīties ar stratēģiju, vīziju, kur tad vajadzētu būt vienam vai otram ziņošanas subjektam. Kādā formā tam jābūt, lai vispār varētu darboties konkrētajā biznesā. Tas galu galā ir tāds specifisks bizness, kurā prasības ir augstākas, nekā jebkurā citā biznesā. Ja tu reiz esi šis AML jeb noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likuma subjekts, pret tevi ir ir izvirzīts vairāk prasību. No valsts puses ir jādod vairāk norāžu par to, kā pareizi rīkoties, kas ir tas minimums, ko mēs sagaidām, uz ko šie subjekti būtu gatavi parakstīties," intervijā saka Znotiņa.
Vienlaikus Znotiņa uzsver, ka bankām nav pasīvi jāgaida, bet pašām jāveic nepieciešamo kontroles sistēmu uzlabojumi, un iestāžu vadītājiem jālemj, cik daudz resursi šai jomai jāpiešķir.
"No otras puses – nevajag naivi iedomāties, ka bankām bija pasīvi jāgaida tikai to, ka Kontroles dienests, tiesībsargājošās iestādes vai jebkurš cits uzraugs tagad nāks un izdarīs visu viņu vietā. Bankām bija jārēķinās, ka ir jābūt dažāda veida iekšējās kontroles sistēmām. Mums ir ļoti daudz banku, kurām ir mātes kompānijas citās valstīs, un šie noteikumi ir visā pasaulē vienādi," saka Znotiņa.
Fragments no intervijas:
Kā jūs no sava profesionālā skatupunkta vērtējat esošo regulējumu un funkciju sadalījumu starp Latvijas Banku, FKTK un citiem dienestiem. Proti, regulējumu, kas nosaka banku regulēšanu un kontroli Latvijā. Vai šī sistēma nav pārāk, tā teikt, koruptīvi trausla, ar lieliem koruptīviem riskiem? Turklāt nereti piedzīvots, ka sākas, atvainojos, "futbols" starp institūcijām, aizbildinoties, ka viens vai otrs jautājums nav attiecīgās iestādes kompetencē.
Piekrītu par to "futbolu", un es nekādā gadījumā nemēģināšu iesaistīties tajā "futbolā" un būt viena no spēlētājiem. Viens no maniem mērķiem ir panākt, ka cilvēki kopīgi strādā, lai virzītos uz vienotu mērķi. Un arī atbildība ir nevis kaut kāda solidāra atbildība, kur beigās neviens nav atbildīgs, bet mēs ļoti skaidri apzināmies, ka tikai un vienīgi dialogs, atklātība un galu galā uzticēšanās citam pret citu ir tas, kā mēs vispār varam panākt rezultātu.
Vai no jūsu teiktā pareizi saprotu, ka šobrīd uzticēšanās starp šīm institūcijām nav?
Kad savulaik ar kolēģiem gatavojām nacionālo risku novērtējumu, atbalstot KD, biju ļoti pārsteigta par to, cik savstarpēji nesadarbojošies ir gan publiskā sektora, gan publiskā un privātā sektora pārstāvji. Cik ļoti lielas ir problēmas parunāt, kaut gan mēs vienmēr sakām, ka esam maza nācija, cits citu pazīstam. Tajā pašā laikā, kad ir jārunā par ļoti smagām un sarežģītām tēmām, sarunas notiek smagnēji. Kopš tā laika ir pagājuši divi gadi, un uzlabojums ir milzīgs. Mēs sadarbojamies, un šobrīd tas arī pierādās, ka cilvēki iedziļinās jautājumos, kas nav tikai konkrētas kompetences robežās. Ikviens no mums ir gatavs runāt par jautājumiem, kas ir saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu. Protams, tas nav vienas dienas laikā veicams pasākums un izmaiņas nebūs rīt. Tas ir ilgs ceļojums...
Mums nav laika gaidīt!
Mēs nenoliedzam, ka atsevišķos jautājumos situācija ir ļoti karsta, un mums jādomā, ka nevis kaut kad tuvākā vai tālākā nākotnē kaut kas tiks izdarīts, bet jādara jau šodien un dažreiz jau bija jāizdara vakar. Visām tiesībsargājošajām iestādēm šobrīd notiek aktīva ikdienas komunikācija, cieša sadarbība. Līdz ar to pateikt, ka šis sadarbības līmenis ir vājš, es īsti vairs neuzņemtos.
Kāds ir kopējais Latvijas komercbanku profils? Vai ir "labākas" un "sliktākas" bankas, vai tomēr pārkāpumi ir raksturīgi visām bankām?
Es pati personīgi mūsu banku vidi dalu tādās bankās, kur ir ļoti liela apņemšanās mēģināt izdarīt visu pareizi...
Tas ir populisms...
Tas nekādā gadījumā nav populisms! Tas ir jautājums par to, ka tu ievies visas nepieciešamās sistēmas pēc vislabākās sirdsapziņas un atbilstoši starptautiskajiem regulējumiem. Paaugstini darbinieku, valdes un padomes locekļu zināšanas un tehniskās iespējas, lai varētu izvairīties no situācijām, kur banka kļūst par ķīlnieku, nespējot identificēt noziedznieku mērķus. Jāsaprot, ka ir organizētas grupas, kas sniedz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas pakalpojumus. Ir arī virkne šo koruptīvo stāstu, kuros, protams, tikai un vienīgi banka būs tā, caur kuru tiks "tunelēts" šis nelikumīgais maksājums, un banka, nepazīstot šo iespējamo risku, nesaprotot, par ko ir runa, var bez tīša nodoma nonākt situācijā, kur tā gala rezultātā var tikt apsūdzēta par to, ka tā kaut kādas lietas nav darījusi.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 23. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Pareizaisvirsraksts
Ezis
Rupucis