Ziedojumi onkoloģijā nav ilgtermiņa risinājums

Fragments no intervijas: Kāda jūsu skatījumā ir situācija onkoloģijas jomā? Pēdējo gadu laikā tai pievērsta ļoti plaša uzmanība - vai tas ko maina?Tā pirmā lieta, protams, bija aktualizēt problēmu, kas ir ļoti svarīgi, jo mirstības rādītāji šīs slimības dēļ ir augsti. Tas ir izdevies, problēma ir aktualizēta. Kā redzam, arī jaunā veselības ministre onkoloģiju izvirzījusi par prioritāti. Vai kaut kas jau ir sasniegts taustāmā veidā, to nevar apgalvot - no praktiskās rīcības šobrīd nekādus rezultātus vēl neredzu. Bet dokumenti tiek veidoti ar cerību, ka kaut kas notiks uz labo pusi.Lielākā sāpe droši vien ir par naudas trūkumu?Jā, viennozīmīgi, ka naudas trūkums jūtams medicīnā kopumā, tajā skaitā arī onkoloģijā. Onkoloģija ir komplicēta nozare, tai līdzekļi nepieciešami gan diagnostikai, gan dažādām tehnoloģijām, gan inovatīviem medikamentiem un galu galā arī atbilstošam atalgojumam ārstiem, kas strādā ar sarežģītām tehnoloģijām, ļoti stipriem medikamentiem, veic sarežģītas operācijas. Pašreizējais atalgojums kā ārstiem, tā medmāsām ir neadekvāts.Bieži dzirdam izmisuma saucienus ar lūgumu sabiedrībai nākt palīgā, savācot līdzekļus kāda smagi slima bērna vai pieaugušā ārstēšanai, jo palīdzība nepieciešama steidzami, bet valsts finansējumu tam savlaicīgi un pilnā apmērā dabūt nav iespējams. Vai ziedojumu vākšana ir risinājums onkoloģijā?Protams, ka līdzekļu vākšana nav ilgtermiņa risinājums, - tas var būt kā izmisuma kliedziens atsevišķos gadījumos, bet es gan vēlētos, lai vismaz onkoloģijā šis būtu sakārtots process, lai tiešām būtu izvērtēts, vai tieši tas līdzeklis vajadzīgs konkrētajam pacientam, un, ja vajadzīgs, to nodrošināt valstiski. Ziedojumi nav ilgtermiņa risinājums onkoloģijā, jo pacientu skaits pieaug un būtībā katrs ir tiesīgs saņemt atbilstošu ārstēšanu, bet visiem tauta nespēs saziedot.Kad tiek lūgta tautai palīdzība, bieži dzirdam, ka tas dos iespēju ārstēties kādā rietumvalstu vai Krievijas klīnikā. Vai mūsu ārstniecības iestādes tik konkurēt nespējīgas?Ja runājam par onkologiem, es domāju, ka mūsu speciālisti ir gana izglītoti, mums ir pietiekami ilgs apmācību laiks atbilstoši Eiropas prasībām. Mums ir iespēja stažēties, braukt uz konferencēm, piedalīties semināros. Cita lieta - cik lielas ir iespējas praktiski regulāri uzkrāt pieredzi, praktizēties, izmantojot savas zināšanas. Ja mums regulāri nav medikamentu, mums neuzkrājas pieredze, tad arī nevaram adekvāti piedalīties diskusijās ar citiem kolēģiem par to, ko mēs darām un kādas iespējas ir ārstēt labāk, - tur ir tā problēma. Lielākoties tie ir medikamenti, kuru mums pietrūkst.Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 6.septembra, numurā!