Zvaigžņu stāvoklis, manuprāt, ir pirmo reizi labvēlīgs, lai šīs reformas notiktu tādā apjomā, kas ietekmētu mūsu veselības sistēmas uzlabošanos.
Kas par to liecina?
Jo, manuprāt, situācija ir tik slikta kā vēl nekad. Tam dažādi iemesli. Gan tāpēc, ka ir izsīkuši cilvēkresursi - ārsti, medmāsas -, sistēma brūk personāla trūkuma dēļ. Otrkārt, parādās jaunas, inovatīvas zāles, kā arī aparatūra. Arī dzīves dārdzība slimnīcām pieaug - ūdens, elektrība, gāze. Tātad tīri objektīvi esam izsīkuši esošās sistēmas ietvaros. Skaidri redzama revolucionāra situācija, no augšas nav vairs iespējams to efektīvi pārvaldīt, lai apkalpotu absolūto iedzīvotāju daudzumu. Tie, kas sistēmā ir iekšā - gan personāls, gan arī pacienti, nav ar mieru vairāk izturēt.
Politiķi kā mantru skaita, ka nauda vajadzīga vispirms aizsardzībai, tad veselībai un izglītībai, citām jomām. Ir reāli, ka kaut papildu pāris simti miljonu budžetā veselības vajadzībām atradīsies?
Nav reāli! Man pat prezentācija par to ir sagatavota, varu parādīt, ka procentuāli veselība un aizsardzība ir nepietiekami finansēta, salīdzinot ar vidējo līmeni Eiropā. Bet, pieņemsim, izglītība, kultūra, transports, pašvaldības tiek finansētas vairāk nekā vidējais līmenis Eiropā. Es negribu teikt, ka mums ir labi ceļi vai pilnībā apmierinātas visu pašvaldību vajadzības, vai kultūrā būtu ļoti laba situācija. Nē. Es gribu teikt, ka visus šos gadus daudzas jomas tika finansētas ne tikai uz aizsardzības, bet arī veselības rēķina. Tas liecina tikai par to, ka koalīcijas valdībās katru gadu nav iespējams dabūt kaut cik lielu naudu veselībai, lai to gadiem ielaisto iztrūkumu labotu. Katrs ministrs cīnās par «savu» jomu, un ko mēs redzam tagad? Finanšu ministre pateica, ka 2017. gadam jaunu iniciatīvu nauda - 50 miljoni eiro. Tātad budžeta veidošanas ietvaros nekompensēsim ielaisto iztrūkumu. Vienīgā izeja - rast kādu citu mehānismu.
Kāds tas varētu būt?
Obligātā valsts veselības apdrošināšana ir tas naudas sūknis, kas neatkarīgi no politiķu gribas, tāpat kā pensiju budžets, katru mēnesi, katru gadu dotu to nepieciešamo naudu, tos minimāli vismaz 200 miljonus, kurus citādā veidā dabūt nav iespējams. Tas man ir pilnīgi skaidrs. Nav skaidrs, vai mums tomēr izdosies tā kā igauņiem un lietuviešiem, kas to izdarīja jau neatkarības sākumā, panākt šīs naudas izdalīšanu, pārdalot nodokļus. Pieņemsim, no sociālā nodokļa paņemt kādu nelielu daļu un izmantot veselības aprūpei. 11. Saeimas beigās, ja jūs atceraties, bija Ilzes Viņķeles vadīta darba grupa, kas secināja, ka būtu iespējams varbūt 2,5-3% no sociālā budžeta novirzīt medicīnai. Jo tur ir ļoti daudz kopīga. Tie arī būtu tie gandrīz 200 miljoni. Vai to ir iespējams pielemt vai nē? Es vienkārši to nosaucu kā kādreiz izstrādātu priekšlikumu piemēram. Ja to ņemtu vērā, tad nevajadzētu papildu maksājumus vai papildu nodokli ieviest iedzīvotājiem. Ja nē, tad alternatīva, protams, ir papildus kaut kāds maksājums. Es esmu arī to aprēķinājis. Pieņemsim, ja tas ir 9% no bruto algas, tā, kā tas ir Lietuvā, tas būtu 74 eiro mēnesī, gadā veselības nozarei iegūstam gandrīz 700 miljonus - dubultojam esošo budžetu. Ja tie ir 3% no bruto algas - 24 eiro mēnesī, tad tas nodrošina papildu 260 miljonus veselības vajadzībām.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 5.maija, avīzē Diena!