Vakcīnu jautājums

Par vakcīnām ES ir izdalījusi avansos miljardiem eiro farmācijas kompānijām, ir rezervēts pāri par 2,6 miljardiem devu vakcīnu (kas gandrīz trīs reizes pārsniedz aktuālo nepieciešamību), kā arī apsolīts daļu no Eiropas pasūtītajām vakcīnām nodot nabadzīgajām valstīm. Par visu iepriekš minēto atbild EK, kurai dalībvalstis ir deleģējušas rīcības brīvību centralizēti iegādāties un izdalīt vakcīnas.

Lēmums balstīts uz solidaritātes principu un apsvērumu, ka šāda līmeņa centralizētiem iepirkumiem vienmēr ir politiskās un ekonomiskās priekšrocības. Svarīga ir arī nepieciešamība kaut daļēji reabilitēt EK eiropiešu acīs pēc tās atklāti neveiksmīgās reakcijas uz pandēmijas pirmo vilni pagājušā gada sākumā. Vai, ja plašāk, tad nodemonstrēt, ka EK ir spējīga uz operatīvu rīcību sarežģītās situācijās, jo labāka nebija arī tās reakcija uz 2008. gada finanšu krīzi vai 2015. gada migrācijas krīzi. Nav šaubu, ka EK labprāt reabilitētos, tomēr iespēju ir sagrāvušas farmācijas kompānijas, paziņojot, ka dažus mēnešus varēs piegādāt labi ja pusi ES pasūtīto vakcīnu. Ja tiktu ierobežotas piegādes visiem pasūtītājiem, būtu daļēji saprotams, taču ASV, Lielbritānijā vai Izraēlā vakcinēšanās rit un piegādes notiek pēc plāna, kamēr ES valstīs, sākoties pandēmijas trešajam vilnim, vakcīnu trūkst pat prioritārajām grupām. Rezultātā pandēmijai visvairāk pakļautās valstis nav gatavas gaidīt un vēršas pēc vakcīnām pie Krievijas (tās saņem Ungārija un Slovākija, vēlas saņemt Čehija, bet neatteiktos Austrija un Itālija). Paklusām droši vien arī pie Ķīnas, no kuras vakcīnas jau saņem Ungārija. Plāni par daļas vakcīnu nosūtīšanu ES kaimiņiem un nabadzīgajām valstīm uz šāda fona šobrīd vienkārši nav aktuāli. Tuvākajos mēnešos situācija, protams, vairāk vai mazāk normalizēsies, taču jautājumi paliks, un jautājums par ģeopolitiskās ietekmes trešajās valstīs atdošanu (bet vakcīnu piegādes ir nekas cits kā ģeopolitiskā ietekme) Ķīnai un Krievijai nebūs saraksta pirmajā vietā. Primārā tēma būs par vakcīnu piegāžu kavēšanās dēļ eiropiešiem nodarīto postu, ieskaitot zaudētās dzīvības, bet secinājums – ka ES mēroga kritiskās situācijās drošāk tomēr ir paļauties uz nacionālajām valstīm. Un ne tikai kritiskās situācijās.